Radiožurnāls

“Kūdrai ir atmiņa,” pārliecinoši saka Olaines vēstures un mākslas muzeja speciāliste Silvija Garoza - līdz datumam precīza un komunikabla sava darba entuziaste. “Ja kādreiz tur bijis ugunsgrēks - to var redzēt kūdras slāņos. Arī citas parādības tur ir skaidri nolasāmas.” Ar Olaines novadu ir tāpat - tam ir atmiņa, kas pat ar neapbruņotu aci ir skaidri redzama un klātesoša.

Sākot ar Melnā ezera purva teritoriju un neskaitāmajām aizlieguma zīmēm doties dziļāk kūdras raktuvju teritorijā, kuras pašā sirdī guļ vilinošais ezeriņš. Vēlāk muzeja vecākais speciālists Māris Ribickis, kura hobijs ir iet ar jauniešiem pārgājienos, atklās, ka mums īstenībā bija jāmeklē maza koka laipiņa, kurai pretī var ieraudzīt nelielu taciņu. Tā tad aizvedīs uz ezeru. Atrast mazu koka laipiņu 342 hektāru lielā teritorijā - jauks izaicinājums! Par kūdras ieguvi, vēsturi un īpatnībām vēlāk sausām kājām uzzinām patiešām gaumīgajā Olaines muzeja ekspozīcijā.

Olaines pilsētas vērienīgākā apbūve datējama 55 gadus nesenā pagātnē. Kūdras raktuves un no Rīgas pārceltā līmes fabrika atvēra ceļu speciālistiem no visas plašās Padomju savienības. Tā kā viņiem kaut kur bija arī jānakšņo, pilsēta ātri apauga ar baraku tipa dzīvojamajām mājām - dažas no tām savā oriģinālajā izskatā redzamas vēl šodien. Sistemātiskas paplašināšanās posmi iezīmē arvien modernākas arhitektūras viļņus - arī šie paraugi gluži kā kūdras slāņi ir viegli sazīmējami. Līdz pat mūsdienām, kura virsējais kūdras slānis ir pārdomātais, izkoptais un iedzīvotāju pilnai laimei piemērotais Olaines mežaparks.

Izbraucot ārpus pilsētas un paķemmējot Olaines novada vietējas nozīmes ceļus, redzams, ka nelielais attālums no Rīgas (nieka 20 kilometri) ir pateicīga ēsma privātmāju tīkotājiem - tās izdīgušas kā sēnes pēc lietus, reizēm – lielākos puduros, citreiz - savā nodabā noslēpušās meža ielokā. Kādreizējo dārziņu (jā, bija arī laiki, kad katrai sevi cienošai padomju ģimenei bija savs zemes pleķītis ārpus pilsētas) teritorijas pārtapušas mīlīgos ciematiņos ar smieklīgiem nosaukumiem: "Sputņiks", "Celtnieks", "Jaunība", "Atlantika", "Rīga", "Gavana" un kādiem tik vēl ne.

Tikmēr citos kūdras slāņos mūs vēro leģendārie Kurzemes un Vidzemes robežu stabi šosejas malā, vecā Olaines pagastmāja, no kuras pāri palikušas vien kolonnas, Teodora Zeiferta ieguldījums mūsu kultūrā un salīdzinoši nesen tapušais Jāņupes Patriotu laukums kā atgādinājums tam, ka mēs katrs drīkstam būt citādāki. Un tas pat ir veselīgi. Bet nevajadzētu aizmirst, ka mēs visi dzīvojam vienuviet un ir vērts vidi ap sevi kopt, saudzēt un attīstīt. To nu gan Olaines novadā jūt uz katra soļa.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs