Radiožurnāls

Par ķīšvēderiem, usmniekiem, zābakgriežiem, ventiņiem, suitiem, lībiešiem un pārējiem kurzemniekiem, tātad. Radiožurnāla diapozitīvu projektorā tiek ievietots bilžu katalogs ar nosaukumu “Ventspils novads”. Plašs, dinamisks, ļoti kolorīts un dažāds galamērķis ceļotāja gaumei ar lielu amplitūdu.

Nolemjam sākt ar vietu, ko savā “Kurzemītē” ilgi lencis arī Ziedonis – jā, tā jau 110 gadus ir nepieejama, sargāta un ļoti noslēpumaina sala Usmas ezera vidū ar unikālu floras un faunas dažādību, kas pieejama tikai zinātniekiem. Mēs tādi neesam, tāpēc bez liekām ceremonijām ejam iekšā Usmas tautas namā. Vadītāja Elana un viņas māsa aizrautīgi stāsta par ķīšvēderiem – vietējo priekštečiem (“Jo citi domāja, ka usmnieki to tik vien dār’ kā ķēr ķīšs!”) un “mūsu krasta lībiešiem” – zābakgriežiem. Jā, tāpēc, ka grieza nost nogalētajiem pretiniekiem zābakus, lai pēc tam tos izmantotu paši. Draisks stāsts, nudien. Blakus tautas namam ir viena no, mūsuprāt, gaumīgākajām mūsdienās celtajām baznīcām – viss kokā, viss - gaisīgs, caurspīdīgs un viscaur garīgs.

Savukārt liela, masīva, pamatīga un drošās rokās nonākusi ir Popes muiža. Muižas biedrības flagmanis Roberts stāsta par kovida vasarā atrakto seno muižas bruģi, kas plešas teju lielveikala stāvvietas apmēros. Stāsta par biedrības lēno, sarežģīto, bet ļoti nepieciešamo sirds darbu, lai pēc laika popiņi (Popes pamatiedzīvotāji) varētu atkal lepoties ar cēlo būvi. Pie tam, ja gribat redzēt kā izskatās muižas palīgēkā ierīkots skeitparks – lūdzu. Te par visiem ir padomāts.

Par cilvēka un dabas mijiedarbību rūpīgi padomājuši arī Jūrkalnē. Goda vārds, nesaprotu, kā es līdz šim biju veiksmīgi izvairījies no Jūrkalnes stāvkrasta! Skaties uz Baltijas jūru, ar prātu saproti, ka esi tepat Latvijā, bet ainava atgādina Grieķijas vai Itālijas krastus. Un es nekad nebiju ievērojis, ka arī Baltijas jūra var krāsoties Vidusjūras tirkīzzilajā?! Arhitektoniski episkais Vējturu nams turpat netālu arī palīdz nesaprast vai vēl joprojām esi Latvijā.

Arī Užavas bāka, starp citu, drīzāk ir izkāpusi no kādas Vesa Andersona filmas. Savdabīgā novietojuma dēļ (stāvkrastā), jau kāpjot pa bākas gredzenveida kāpnēm un palūkojoties pa logu, šķiet, ka jūra jau šķeļ krastus pret mežu, kas šķir bāku no ūdens. Augšā uzkāpjot tomēr pārliecinies, ka esi drošībā un tā ir tikai optiska ilūzija. Diezgan “optisku pārdzīvojumu” vēlāk sagādā arī Užavas tiltiņš – trosēs balstīts metāla tilts ar metāla režģu virsmu. Cilvēkiem ar vājiem nerviem – kā man – labāk tiltu šķērsot, grozot galvu tikai pa labi un kreisi. 

Nolemjam saprast – kur ir Venstpils novada centrs. Izšķirstot vēstures lappuses, secinām, ka senos laikos vēl pirms Ventspils rašanās tagadējā novada svarīgākais kodols – tirdzniecības vieta un ceļu krustpunkts – bijusi Piltene. Jābrauc – nav divu domu. Ceļš uz Pilteni ir izaicinājums gan automašīnai, gan prātam – tas ved gar Zlēku muižu. Tā liek izbrīnā noelsties, jo tik grandiozu, sabombardētu, (dīvaini par drupām tā teikt) skaistu ēku es nebiju redzējis. Otrā pasaules kara laikā šeit bijis vācu kara hospitālis. Attiecīgi – tajā 1945.gadā Zlēku muiža arī ir iestrēgusi. Kā skumjš un skaudrs atgādinājums par seno laiku varenību un to, cik tas viss tomēr ir šķitums. Iespaidīgs ir Ventspils novads. Tas būtu īstais vārds. Iespaidīgs un citādāks.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Ventspils novada pašvaldība