Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Nereta, Sēlija

Jānis Jaunsudrabiņš. Saules daļa.

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Jānis Jaunsudrabiņš. Saules daļa.

Stāsta, ka cilvēka atmiņa sāk pilnvērtīgi darboties brīdī, kad viņš saprot vārdu, ko tikko pateicis. Mana pirmā bērnības atmiņa ir diezgan skaidra: es ar koka zariņu uzrakstu uz grants ceļa “1987”. Turpat uz mūsu ģimenes lauku mājas piebraucamā ceļa. “Liepiņās”, pāris kilometru no Neretas. Tur es pavadīju turpmākās desmit vasaras un visus šos desmit gadus zināju, ka šī ir tā māja, par kuru kāds vīrs ir sarakstījis “Zaļo grāmatu”. Jānis Jaunsudrabiņš viņu sauca.

Visu bērnību pavadīju ar bērnišķīgu lepnību, ka es “pazīstu Jaunsudrabiņu”, lai nu jau gadus 25 vēlāk saprastu, ka šī pazīšanās patiesībā nāk “caur zemi”. “Liepiņu” pļavām, kuras gan es, gan tas otrs Jānis pazinām kaut vai aizsietām acīm, Bērzkalniņu, pa kura muguru gan es, gan tas otrs Jānis esam metuši kūleņus, un Salātes upīti, kurā mēs abi bridām peldēties. Ar gadsimta starpību, bet – tieši turpat.

Tas cilvēks, kurš manā iztēlē to tik vien darīja kā visu mūžu ganīja lopus, baudīja Sēlijas mežaino dabu, kaut kad vēlāk sarakstīja “Balto grāmatu”, “Zaļo grāmatu” un arī romānu “Aija”, patiesībā uz vietas vien tā nemaz nav sēdējis. Jaunsudrabiņš dzīvojis Lietuvā, Minhenē, Berlīnē, Pļaviņās, Kaukāzā, Parīzē, Luksemburgā, Kapri, dažādās pilsētās Latvijā, līdz beidzot savu dzīves ceļojumu noslēdzis Kērbekā Vācijā. Iecerēto “Raibo grāmatu” tā arī nav sarakstījis. Tā laikam būtu bijusi par viņa raibajiem ceļojumiem un galamērķiem.

Ja mēs uz lineāla sarindotu Jaunsudrabiņa darbus, atklātos stāstu, dzejoļu, romānu, tulkojumu (Hamsuns, Bokačo, Mopasāns u. c.) katalogs, neskaitāmu gleznu un grāmatu ilustrāciju kopums, četras sievas un allaž klātesoša makšķere. Bet ko tas pastāsta par cilvēku? Tikai virspusi, kas nepieciešama literatūras mācību grāmatām. Cilvēka portrets ir tikai uzskicēts. Lai tas iegūtu krāsas, pievienosim vēl dažus faktus: trīs gadu vecumā Jaunsudrabiņa tēvs nomirst, kas nozīmē, ka ģimenei jāspēj pašai sevi apgādāt. Līdz ar to bērnība Jānim paiet ganībās kaimiņu saimniecībās (tostarp – mūsu “Liepiņās”), pelnot iztiku. Pateicoties zinātkārei, jau sešpadsmit gadu vecumā viņš strādā Neretas pamatskolā par palīgskolotāju, muižas pārzini un turpina savu “mūžizglītību” – gan gleznošanu, gan valodas. Par mākslu un literatūru viņš vēlāk teiks: “Abas mīļas.”

Ja dzīvi salīdzinātu ar jūru, tad turpmākie gadi paiet viļņa virsotnē – izstādes, tostarp paša Rīgas dzīvoklī (cik laikmetīgi!), izdoti darbi, tulkojumi, lai pavisam drīz noveltos viļņa apakšā – Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas tiek pavadītas Kaukāzā. Pēc tam jau atkal vilnis met uz augšu – uz Parīzi, Luksemburgu, Kapri. Un tā – augšā lejā. Noteikti jāmin laikmeta konteksts – abu Pasaules karu ietekme uz Eiropu, Latviju, politiskajām iekārtām, mētāšanos pa patiesībām ar amerikāņu kalniņiem raksturīgu dinamiku. Es, piemēram, nespēju iedomāties, cik izturīgai personībai jābūt, lai piedzīvotu divus pasaules mēroga karus un pamanītos nodzīvot vēl bišķīti ilgāk. Jā, tiesa, trimdā. Prom no dzimtenes. Ne jau velti mūža nogalē top darbi “Piemini Latviju”, “Bez dzimtenes”, “Mana dzīve” un “Es stāstu savai sievai”.

Mūsdienās, kad liela daļa pasaules pilsoņu dzīvo, kur izvēlas, jo lielākoties valstu robežas ir atvērtas, doma par kādu, kuram dzimtene sapņos rādās, šķiet tāda kā arhaiska mīlestības forma. Un nebūs melots, ja teiksim, ka Jaunsudrabiņa skats uz sadzīvi, līdzcilvēkiem un procesiem patiešām bija arhaisks un seno laiku vērtībās balstīts. Un tomēr – dziļi vērtībās balstīts. “Pēc Dieva, tēva un mātes maize ir ceturtais lielais vārds pasaulē,” Jaunsudrabiņš raksta. Vai ir melots? “Pašu senatni mums nekad neatgriezt, un tas arī nav vajadzīgs, bet labi, ja varam ko ņemt no viņas skaistuma, no tā, kas viņā bijis teicams un slavējams,” viņš turpina.

Tāpat Jānis “arhaiski” apcer darba, cieņas, tikuma, tīrības, spodrības, gara šķīstības un domu skaidrības nozīmi. Apcer arī mākslas nozīmi cilvēka dzīvē: “Labs koncerts, laba grāmata, mākslas muzejs vai laba izstāde mums kļūst par svētkiem. Mēs esam atdevušies kādai augstākai varai, kura ir tā labākā un gaišākā daļa no mūsu “es”, es gribētu sacīt – saules daļa.”

Un ar šādu “arhaisku” skatījumu uz ikdienišķām lietām tu kļūsti salkans, nestilīgs, vecmodīgs, visdrīzāk – īgns uz tikumus nekopjošo jaunatni večuks, kurš klumburē pa pagalmu, dzērves skaitīdams: “Smeldze toreiz, kā tagad! Tikai toreiz es alku svešuma, neredzētā, lielu augstumu, tagad ilgojos ierastā, pazīstamā, māju. Kas vērtīgāks? Kas labāks? Vai to nenoteic cilvēka mūža gadi?” viņš saka apcerējumā “Dzērves”.

Un tad izrādās, ka tava “Baltā grāmata” ir izdota 76 000 eksemplāru, septiņos pārizdevumos. Un izrādās – līdzcilvēkiem ir svarīgi, ka kāds ik pa laikam atgādina par savstarpējo attiecību Satversmi. Ka runā par to vāri nojaušamo savas zemes sentimentu, kas dzīvo katrā no mums, bet vien retais to atļaujas publiski atzīt. Jo es nezinu neviena, kurš, saulrieta laikā jūras krastā stāvēdams, teiktu: “Meh.” Nezinu neviena, kuram būtu vienalga par dārzā uzietu putniņu ar salauztu spārnu. Nezinu neviena, kuram, ejot cauri mežam, negribētos dziļi ievilkt smaržīgo un smagnēji tīro gaisu. Un es nezinu neviena, kurš Līgo naktī pēkšņi sevi nepieķer jau neskaitāmas minūtes blenžam ugunskura liesmās. Un nezinu neviena, kurš tā vietā, lai otram palīdzētu, lepni uzgriež muguru.

Man ļoti gribētos cerēt, ka Jaunsudrabiņa vērtības ir iespiedušās dziļi Neretas zemē un turpina spraukties ārā kopā ar zāli. Un ne tikai Neretā, bet visur, kur viņš pamanījies dzīvot, – gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Pirms mani vecāki pārdeva “Liepiņas”, es uzgāju Bērzkalniņā un pavisam nejauši ugunskura pelnos atradu akmentiņu ar putniņa pēdas nospiedumu. Pats līdz šim nesaprotu, kā tas ir iespējams, tikai atceros to šausmīgi smeldzīgo sajūtu – laikam pēdas nospiedums radies, putniņam uzkāpjot akmens gabaliņam, kad tas bijis tik karsts, ka palicis mīksts. Un putniņam, visticamāk, ļoti sāpēja. Bet tikpat ļoti man gribējās to akmentiņu paturēt sev.

Rakstnieks saka: “Nav jau nekas ļauns, ne briesmīgs. Cilvēki vien visi esam, līdz eņģeļiem tālu.” Tālu gan, Jaunsudrabiņ, bet vismaz mēs cenšamies.

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu. 

Jānis Jaunsudrabiņš. Saules daļa.