Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Ēdole , Kurzeme

Krišjānis Valdemārs. Barona ļaunākais bieds.

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Krišjānis Valdemārs. Barona ļaunākais bieds.

Es ticu, ka, izdzirdot vārdu Krišjānis Valdemārs, lielākā daļa no mums viedi novelk: “Mjā… jūrskolas.” Nekā, mīļie! Valdemārs līdz idejai par jūrskolām vēl nemaz nebija ticis, kad jau bija sastrādājis gūzmu smieklīgu varoņdarbu. Es pat teiktu – Minhauzena cienīgi izgājieni, kas, ja vien ne vēstures grāmatas un faktu uzskaitījums, šķistu kā daļa no kādas Rūdolfa Blaumaņa lugas. Viena šāda luga mierīgi varētu saukties “Kā Valdemārs baronu izāzēja” vai “Žūpības apkarošanas biedrība spirta brūzī”, vai vēl trakāk – “Baltijas jūras izsmelšanas biedrības rašanās”. Un vai zinājāt, ka Valdemārs Ēdolē ir dibinājis pirmo (!) latviešu radīto bibliotēku? Par Ēdoli un Krišjāni Valdemāru arī būs šis stāsts.

Ēdolē ierodamies teju nejauši, jo, kā jau jebkurš kultūrtūrists, Valdemāra vārdu allaž lokām Ainažu, Rojas un Valdemārpils kontekstā. Bet fakts, ka pirmā latviešu dibinātā bibliotēka atrodas Ēdolē un to ir paveicis neviens cits kā Krišjānis Valdemārs, mūsu intereses binokli bez variantiem pagriež šajā virzienā. Kad uzzinām, ka Ēdolē Krišjānis sabijis vien divus gadus, bet pretī saņemam viņa padarīto darbu sarakstu, gribi vai negribi – ļoti nopietni jāpadomā par savu vietu un vērtību zem saules. Bet par visu pēc kārtas.

1847. gada pavasaris. Baronam fon Bēram, kurš kopumā ir baigais maita – cietsirdīgs, nežēlīgs (varēja mierīgi pakārt nepaklausīgus zemniekus) un ļauns, savajadzējies grāmatveža. Saimniecība – vareni liela, bet ir sajūta, ka kāds kaut ko visu laiku čiepj. Viņa radarā nonāk gudrs 22 gadus jauns puisis, par kura prasmēm baumo tuvu un tālu. Un tas, protams, ir mūsu draugs Krišjānis Valdemārs. Pieņēmis barona piedāvājumu, Valdemārs kļūst par muižas rakstvedi, grāmatvedi, juristu un ko tik vēl ne. Tā kā Valdemāra sapnis ir turpināt studijas, viņš daudz lasa un skubina to darīt arī vietējos iedzīvotājus. Pēcāk viņi nelielā “anonīmo lasītāju klubiņā” (autora izdomājums) pārspriež izlasīto grāmatu saturu, paustās idejas un pēcgaršu. Viss jau būtu labi, bet...

Baronam rodas aizdomas, ka jaunais muižas rakstvedis pa vakariem organizē muižniecības revolūciju, tāpēc sūta savus roklaižas izpētīt situāciju. Krišjānis ir gudrāks un jau laikus (un juridiski) ir noformējis “Baltijas jūras izsmelšanas biedrību” – lai palīdzētu Sahāras tuksnesim, kur ūdens nav vispār. Tāpēc jau arī viņi vakaros tiekoties – tā Valdemārs. Lai muižas spirta brūzī strādājošie kļūtu rātni un izglītoti, Krišjānis nodibina arī “Žūpības apkarošanas biedrību”, jo kuram gan der jūras izsmēlēji, kuriem pašiem ir jūra līdz ceļiem? Tas, protams, baronam ne visai patīk, un sākas spēle “noķer mani, ja vari” – muižas saimnieks Valdemāru rūpīgi pieskata, bet tas otrais – ik pa laikam izliek lamatas.

Kādu nakti Valdemārs slepus aizlavījies līdz fon Bēru dzimtas kapličai. Kontekstam: kapliču var labi redzēt pa barona guļamistabas logu – tā (šodien – drupas) atrodas kalna galā kādu kilometru taisnā līnijā no Ēdoles pils. Protams, labajiem tēliem diezgan ātri izdodas iegūt atbalstītāju loku, tāpēc vietējais kalējs, neko ļaunu nenojaušot, bija Krišjānim izkalis fon Bēru kapeņu atslēgas dublikātu... Un tā nu jūras smēlējs kādu nakti atslēdzis kapliču, iededzis vējlukturi un sācis spīdināties. Barons, pirms gulētiešanas laikam bija nolēmis pateikt saviem priekštečiem “arlabunakti”, tāpēc paskatījies pa guļamistabas logu. Krūzīte ar silto tēju izkrīt viņam no rokām, guļamcepures snīpis nošļūk, un barons auro: “Roklaižas!” Saskrien čupa ar roklaižām, kuriem tagad esot jāiet skatīties – kurš apgāna dzimtas kapenes.

Valdemārs tikmēr ir izlīdis no kapličas, paslēpies krūmos. Dip, dip, dip – solīši skan jau tuvāk. Sabijušies roklaižas nu jau ir pie atkal aizslēgtajām kapeņu durvīm un bailēs trīc. “Kungi, ko mēs ķeram?” roklaižām jautā nu jau viņiem aizmugurē stāvošais Valdemārs. Protams, viņi kopā pārmeklē kapenes, lai atrastu visus saldi dusam. Un to, ka Valdemārs tur jau bijis pirms viņiem, roklaižas tā arī nespēj savilkt kopā.  

Bet nu par bibliotēku tātad. Sapratis, ka grāmatu ēdolniekiem ir mazāk nekā pelei siera, Valdemārs laipni dalās ar savu grāmatu skapja saturu. Bet pienāk brīdis, kad visas grāmatas ir jau izlasītas. Un Valdemārs izdomā, ka vajag ierīkot grāmatu apmaiņas punktu. Kaut kur, kur jau ir ļaužu plūsma un var bez aizdomām izlasītās grāmatas apmainīt. Pateikšu priekšā, ka tas nav nedz veikals, nedz spirta brūzis. Tā, protams, ir baznīca. Pareizāk – baznīcas ģērbkambaris, kur vēl šodien stāv divi skapji, no kuriem viens (tikai neviens nezina – kurš tieši) ir tas grāmatu skapis, kas tur stāvējis 1848. gada 23. aprīlī – pirmajā pirmās latviešu dibinātās bibliotēkas darba dienā.

Lai izveidotu bibliotēku, tika vākti ziedojumi. Īsā laikā grāmatu iegādei bija savākti 70 rubļi, kas tam laikam un apstākļiem (zemnieku un kalpu nabadzība un bads) bija ievērojama summa. Ja katrs iedeva pa rublim, tātad Valdemāra “jūras izsmēlēji” kopā bija jau kādi 70. Par šiem rubļiem tika iegādātas ap 200 grāmatu. Lielākoties – zinātniskās grāmatas, jo sprediķu un dziesmu grāmatas jau katram mājās bija. Lieki piebilst, ka tolaik zinātniskās grāmatas sauca par “nieku grāmatām”, jo vienīgās, kas ir derīgas, ir baznīcas izdotās un akceptētās. Lūk, Valdemāra apgaismības ieviešanas svarīgākais solis – viņš ieteica bibliotēkai iepirkt tieši šīs “nieku grāmatas”, jo viņš skaidri redzēja, ka tikai tās asina prātu un veicina attīstību. Par katru bibliotēkā paņemto grāmatu lasītājs šķīrās no vienas kapeikas. Mazturīgie varēja neatstāt arī neko. Pirmajā gadā bibliotēka jau bija iekasējusi 25 rubļus, par ko iegādāties jaunas grāmatas.

Sapratis, ka baznīca ar saviem krustiem un pātariem tautu noved arvien dziļākā purvā, Valdemārs izdomā, ka vajag spirināties pretī. Koris tolaik bija tikai un vienīgi baznīcas lietiņa – dziedāt lūgšanas, pateicības dziesmiņas un visu ko reliģisku. Bet kāpēc koris nevarētu dziedāt tautas dziesmas? Tā nodomā Valdemārs un kopā ar skolotāju Zēbergu, kurš bija arī baznīcas ērģelnieks, nodibina latviešu laicīgo kori. Koris dzied tautas dziesmas, uzstājas pagasta sarīkojumos un svinībās un kļūst ļoti populārs Lejas Kurzemē. Tā kā kori aicināja dziedāt arī blakus pagastos, kā cunami vilnis šis jaunais “trends” pārņem arī tos. Rodas arvien jauni laicīgie kori. Pēc tam, kad Valdemārs atstāj Ēdoli, jo ir līdz riebumam izmēdījis trako baronu, viņa radītais koris tikai grūto satiksmes apstākļu dēļ nespēj piedalīties pirmajos latviešu dziesmu svētkos Dikļos 1864. gadā.

Un tagad patinam visu šo “Blaumaņa lugu” atpakaļ. Krišjānis Valdemārs: pirmās latviešu dibinātās bibliotēkas izveidotājs, laicīgā kora dibinātājs, gudrs, atjautīgs, inovatīvs, “laukumu” pārredzošs jaunietis, kurš vēl tikai vēlāk dibinās jūrskolas, būs avīžu redaktors, kritiķis un publicists, jaunlatviešu kustības aktīvists. Ja šis nav iedvesmojoši, tad es nezinu, kas ir. Starp citu, Ēdole uz Valdemāra tur pavadītajiem diviem gadiem vēl šodien veiksmīgi uztur savas pilsētas tūrismu, stāsta stāstus un priecājas par tik spēcīgas personības ietekmi uz šo vietu. Te atrodam gan pieminekli, kaut kad nākotnē ieplānotu topošu mākslas darbu “Valdemāra pēda”, ekspozīciju bibliotēkā un jaukas gides (der gan bibliotekāres, gan baznīcas atslēgu turētāja – visas zina precīzus gadus un datumus). Tikmēr dzimtajā Valdemārpilī (agrāk – Sasmaka) ir paliels akmens pilsētas centrā ar uzrakstu “Krišjānis Valdemārs”. Excel – Check.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta: Kuldīgas novada pašvaldība