Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Valmiera , Vidzeme

Krodera paradoksi

Teksts: Evita Sniedze
Krodera paradoksi
Oļģerts Kroders (1921–2012) bija leģenda Latvijas mākslas vidē arī sen pirms 2012. gada. Viņš bija tik mīlēts, sabiedrisks un visur esošs, ka katram bija/ir savs stāsts par viņu. Viņš bija strādājis gandrīz visos Latvijas teātros un likās, ka pazina pilnīgi visus teātra vidē esošos. Viņš sludināja pasaules galu, ko gribēja pieredzēt un publiski pateica leģendāro frāzi, ka labs režisors ir tas, kas māk zagt citu idejas tā, ka to neviens nepamana. Viņš bija čomisks, kas spēja bez lielām ceremonijām pateikt būtisko, un tas reizēm radīja maldīgu iespaidu, ka ir vieglprātīgs un nenopietns. Joprojām klīst leģendas par viņa aizmigšanu mēģinājumos un ampelēšanos, par nākšanu uz mēģinājumu čībās jau Valmieras laikā, par viņa sievietēm un iemesliem pāriešanai no viena teātra uz otru. Pēc astoņdesmit gadu jubilejas nosvinēšanas viņam ne no viena vairs neko nevajadzēja un pie viņa tvērās viņa vieduma pēc – Kroders teica, ko domāja un juta. Un domāja neticami aktuāli un asi. Viņš bija strādājis un spējis radīt līdz pēdējam brīdim savā deviņdesmit vienā gadā, jo pēdējais viņa jauniestudējums Valmieras teātrī piedzīvoja pirmizrādi vien četrus mēnešus pirms viņa nāves.     

Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī. Ne tikai tāpēc, ka, kopš vecāmāte uzdāvināja mazu skatuvīti, Kroders ir bijis režisors. Viņš pats atzina, ka neko citu tā pa īstam neprot darīt, un ka viņš visu mūžu spēlējis teātri, arī dzīvē, un atzinās, ka viņa mūža loma varētu būt Šekspīra Hamlets. Tiesa, kā vienmēr paradoksāli piebilda, ka Hamleta loma tik labi uzrakstīta, ka jebkurš kaut cik inteliģents cilvēks to var nospēlēt. Ne velti viņš četras reizes ar dažādiem aktieriem dažādos teātros ar trīsdesmit sešu gadu starpību starp pirmo un pēdējo darbu viņš iestudēja viņaprāt šo visu laiku labāko lugu (V. Šekspīra „Hamletu”). Un Krodera fenomens laikam pat nav viņa kā režisora statusā. Nav jau noslēpums, ka tad, kad Kroders pēc atgriešanās no izsūtījuma sāka savu darbošanos režijā, viņa laikabiedrenes, teātra un kino kritiķes Lilija Dzene un Valija Freimane šausminājās, ka viņu draudzene kinozinātniece Maija Augstkalna apprecējusi cilvēku, kurš nekad nebūs režisors, ka viņa pirmie mēģinājumi Liepājas teātrī 20. gadsimta 50. gadu beigās ir diezgan liela izgāšanās. Krodera fenomens ir viņā kā parādībā, jo viņš iemiesoja Pirmās Latvijas republikas inteliģenci, radošumu, cieņu pret jebkuru cilvēku, demokrātiju. Viņa klātbūtnē atraisījās jebkurš talants, viņš mīlēja jaunos un pats, mēģinādams būt jauns līdz pēdējam savam elpas vilcienam, viņš dzīves radošāko posmu piedzīvo laikā no saviem astoņdesmit līdz deviņdesmit gadiem. Viņš bija tiešs un precīzs. Un viņš mīlēja cilvēkus. Viņa dzīves pieredze ļāva saprast un domāt līdzi un attaisnot cilvēku un tēlu cūcības. Izņemot vardarbību. To viņš necieta ne mākslā, ne dzīvē. Nekāda veida vardarbību pret dvēseli.  

„Bērnībā visās bildēs brālis raud, es smaidu”, stāstīja Kroders. Un tā smaidīšana – par dzīvi un dzīvē Kroderam ir palīdzējusi. Viņš apcerēja, cik komiski no malas izskatās sekss un bēres, nerunājot par sadzīvi, politiku un skolu. Vienīgais, kas bija pa īstam, bija teātris. Varbūt tāpēc bija iespējams tur, tālumā izdzīvot piecpadsmit savas vienīgās jaunības gadus un pēc tam vēl vairāk kā piecdesmit, un turpināt radīt. Būt tajā kategorijā, kurai Dievs ir lēmis dzirdēt, redzēt, saprast vairāk par citiem, jo iedots vēstītāja talants.
Kroders piedzima brīvajā Latvijā, kad brīvība nenozīmēja vien neatkarību valstij, tā bija pašos cilvēkos. To nevajadzēja izdomāt, jo reizē ar ekonomisko labklājību, neskatoties uz ķīviņiem starp daudzajām partijām, cilvēkos bija pārliecība par rītdienu un sevi. Arī pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsuma, kad inteliģence par to gan zūdījās, gan  smējās, tas joprojām bija labs laiks Latvijas vēsturē. Kad gāja vaļā labības un bekona gaņģi, kad zemnieki brauca uz Rīgu ar pilniem vezumiem un eksportēja ķieģeļus un sviestu, kad latviešu aktieri vasaras brīvdienās brauca uz Eiropu atpūsties, kad Rīga bija tik skaista, pilna smaidošu un elegantu ļaužu. Skaidrs, ka ne jau visi to uztvēra tādā vieglumā un harmonijā, kā Latvijas inteliģences bērni, kas vēlāk veidos visu Latvijas kultūras vēsturi te un otrā pusē okeānam. Bet tas pulciņš, ar ko kopā turējās Kroders, Rīgas 1. un 2. ģimnāzijas skolēni, pēc tam Universitātes studenti, ir uzvārdiem žilbinošs – Ilmars Bastjānis, Andrejs Johansons, Voldemārs Ancītis, Leonīds Breikšs.

Kroders piedzima Rīgā, kur arī pavadīja savus bērnības un agrās jaunības gadus. Viņš bija rīdzinieks līdz kaulam, jo vairāk par dabas skatiem vilināja cilvēku klātbūtne, kņada, ielas, krodziņi un intelektuālas sarunas. Viņš gribēja strādāt Dailes teātrī un savos divdesmit gados pat nepakautrējās uzrakstīt Smiļģim, ka viņš būtu īstais un gatavs Smiļģi reiz nomainīt mākslinieciskā vadītāja postenī. Taču viņa likteņa paradokss (un Kroders bija izteikts fatālists) bija tāds, ka lielāko savas dzīves daļu viņš tika izmests no savas pilsētas – savu jaunību pavadīja Tālajos Austrumos (1941–1956), kur spēja izdzīvot un saglabāt ironiju pret dzīvi un savdabīgu humoru, un pēc tam strādāja Latvijas perifērijas teātros (izņemot sešus gadus Nacionālajā teātrī), kuros periodiski atgriezās, lai realizētu savu sapni būt par režisoru. Viņam tas izdevās – Liepājā un Valmierā.

Pirmo reizi uz Valmieru no Liepājas (pēc pieciem tajā pavadītiem gadiem) Kroders aizgāja 1964. gadā. Pirmie desmit gadi Valmierā  bija viņa zelta laiks – tāpēc, ka visi bija jauni, visi gribēja spēlēt teātri, tāpēc, ka laiks bija tāds, ka teātris viņiem bija visa dzīve. Viņi kopā spēlēja futbolu, strādāja komunistiskajās sestdienas talkās, brauca pa Gauju un taisīja izrādes. Veidoja iestudējumus teātrī, kur blakus bija Pētera Lūča tautiskais romantisms, Māras Ķimeles psihoanalītiskums, kas kopā veidoja Valmieras šīsdienas teātra ansambliskos un ētiskos pamatus. Te Kroders iestudēja savu pirmo „Hamletu” (1972) ar trauslo ideālistu Rihardu Rudāku titullomā. Aktieri viņu dievināja, aktrises mīlēja, taču 1974. gadā viņš aizgāja uz Liepājas teātri. Atgriezās viņš Valmierā gandrīz pēc trīsdesmit gadiem. Aktieri viņu bija te gaidījuši visu šo laiku. Te, pavadīdams sava mūža pēdējos desmit gadus (2002–2012), viņš spēja arī kādā brīdī atrast sirdsmieru, un nemaz neprotestēja, kad bija skaidrs, ka viņš paliks Valmierā pavisam – Dīvala kapos. Viņš nedevās staigāt Gaujas stāvajiem krastiem vai citos garos pastaigu maršrutos, vienīgais viņa gājiens pēdējos gados vispār bija tikai pāri Lāčplēša ielai uz restorānu Rātes vārti, kur viņam bija vienmēr rezervēts galdiņš. Arī ēst viņš nemīlēja gatavot. Tāpēc spartiskā, par viņa istabu pārveidotā grimētava nr. 211., kur viņš arī bija deklarēts teātra ēkas otrajā stāvā, un kur koridorī vienmēr bija brīnišķīgs radošo cilvēku ņudžeklis, bija īstā vieta, kur dabūt gan vientulību lasīšanai un domāšanai, gan būt drošībā un pieskatītam, kas astoņdesmit gados nemaz nav tik mazsvarīgi. Te, diendienā būdams kopā ar saviem domubiedriem, viņš realizēja daudzus no saviem izrāžu sapņiem, arī veidojot sava mūža ceturto “Hamletu”. Valmieras teātris ieguva klasikas izrādes, aktieri dabūja fantastiskas lomas, te Kroders radīja izrādi, ko  pats atzina par diezgan lielu pilnību – tādu, kas iznākusi, kā gribējis/domājis – tā bija Antona Čehova traģikomēdija “Ķiršu dārzs” (2009), kur, pazuduši laikā, dzīvoja nelaimīgi intelektuāļi un dzīves praktiķi. Bet bija vēl viena izrāde, ko, ja viņš būtu varējis redzēt (kas to lai zina, varbūt, ka redzēja – nu labi, ja būtu varējis nokomentēt), būtu nosaucis par pilnību.

Tā tika nospēlēta 2012. gada 17. oktobrī uz Valmieras teātra Lielās zāles skatuves. Vienīgā izrāde manā teātra tuvās klātbūtnes mūžā, kura tika spēlēta ar tādu aktieriski personisko sajūtu, ka pierādīja stāstus par spēju uz skatuves no tiesas mirt un augšāmcelties. Tas notika uz skatuves vairāk kā simts skatītāju priekšā, bet visu pateikto un to, kas aiz tā slēpjas redzēja-dzirdēja-juta tikai aktieri un aizskatuves cilvēki – Valmieras teātra piederīgie, kuri zināja, ka nākamajā dienā uz tās pašas skatuves pēdējo reizi būs Kroders, un visi nāks pie viņa. Kroders būtu bijis lepns par tā vakara “Hamletu”. Jo tā vairs nekad aktieri nenospēlēja un nevarēja nospēlēt. Šīs izrādes datums oktobrī bija plānos ierakstīts jau augustā, un viss sakrita tā, ka likās loģiski, ka atvadas no Krodera 2012. gada 18.oktobrī būs viņa ceturtā “Hamleta” dekorācijā ar grāmatu skapjiem. Tā vakara Ivo Martinsona Hamleta monologā par būt vai nebūt un sāpēs par Ofēlijas nāvi skanēja tik daudz Kroderam nepateiktā, un Ieva Puķe, dziedot Ofēlijas dziesmiņas par zudušo, vēstīja mums un sev ne jau vairs par Polonija aiziešanu: “Viņš miris ir tik klusi/Viņš nepārnāks vairs it nekad/Nav viņa vairs...” Un Ofēlijas bēru gājiena dalībnieku acis. Un izmisīgais Hamleta lēciens kapā pēc Ofēlijas... Laikam tās bija mūsu īstās atvadas no Krodera. Gan to, kas uz skatuves, gan aizkulisēs – skatuves puišu, rekvizitoru, ģērbēju, skaņu un gaismu puišu sirdīs.

Un tad jau vēl varētu stāstīt stāstus par viņa grāmatām, ko viņš, atgriezdamies no izsūtījuma, vāca kopā, tikdams līdz desmit tūkstošiem vienību, kas no viņa Rīgas Tomsona ielas divistabu dzīvokļa pārceļoja uz Valmieras teātra skatuves aizmuguri, otrā tilta augstumā, un tika kārtīgi sarindotas plauktos. Teātrī, joprojām ir viņa 211. grimētava ar viņa čībām un rīta halātu, un spieķi. Tā tagad ir istaba (un būs arī tad, kad tiks pabeigta ieilgusī rekonstrukcija), kur starp mēģinājumiem atpūšas, domā un sarunājas režisori, jo Kroders negribētu muzejisku pompozitāti vai sterilumu Tagad Valmierā pretī teātrim ir bronzas Krodera ābele – Aivara Vīlipsona un Ivara Miķelsona veidots mākslas objekts – jo tā viņiem likās, atkal paradoksāli – Kroders un ābele. Daudziem likās, ka tie ir nesavienojami jēdzieni, bet Krodera 99. jubilejā atklāta, tā kļuvusi par vēl vienu vietu, kas Valmieru padara par Krodera mājām.