Radiožurnāls

Oļģerts Kroders (1921–2012) bija leģenda Latvijas mākslas vidē arī sen pirms 2012. gada. Viņš bija tik mīlēts, sabiedrisks un visur esošs, ka katram bija/ir savs stāsts par viņu. Viņš bija strādājis gandrīz visos Latvijas teātros un likās, ka pazina pilnīgi visus teātra vidē esošos. Viņš sludināja pasaules galu, ko gribēja pieredzēt un publiski pateica leģendāro frāzi, ka labs režisors ir tas, kas māk zagt citu idejas tā, ka to neviens nepamana. Viņš bija čomisks, kas spēja bez lielām ceremonijām pateikt būtisko, un tas reizēm radīja maldīgu iespaidu, ka ir vieglprātīgs un nenopietns. Joprojām klīst leģendas par viņa aizmigšanu mēģinājumos un ampelēšanos, par nākšanu uz mēģinājumu čībās jau Valmieras laikā, par viņa sievietēm un iemesliem pāriešanai no viena teātra uz otru. Pēc astoņdesmit gadu jubilejas nosvinēšanas viņam ne no viena vairs neko nevajadzēja un pie viņa tvērās viņa vieduma pēc – Kroders teica, ko domāja un juta. Un domāja neticami aktuāli un asi. Viņš bija strādājis un spējis radīt līdz pēdējam brīdim savā deviņdesmit vienā gadā, jo pēdējais viņa jauniestudējums Valmieras teātrī piedzīvoja pirmizrādi vien četrus mēnešus pirms viņa nāves.     

Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra arī. Ne tikai tāpēc, ka, kopš vecāmāte uzdāvināja mazu skatuvīti, Kroders ir bijis režisors. Viņš pats atzina, ka neko citu tā pa īstam neprot darīt, un ka viņš visu mūžu spēlējis teātri, arī dzīvē, un atzinās, ka viņa mūža loma varētu būt Šekspīra Hamlets. Tiesa, kā vienmēr paradoksāli piebilda, ka Hamleta loma tik labi uzrakstīta, ka jebkurš kaut cik inteliģents cilvēks to var nospēlēt. Ne velti viņš četras reizes ar dažādiem aktieriem dažādos teātros ar trīsdesmit sešu gadu starpību starp pirmo un pēdējo darbu viņš iestudēja viņaprāt šo visu laiku labāko lugu (V. Šekspīra „Hamletu”). Un Krodera fenomens laikam pat nav viņa kā režisora statusā. Nav jau noslēpums, ka tad, kad Kroders pēc atgriešanās no izsūtījuma sāka savu darbošanos režijā, viņa laikabiedrenes, teātra un kino kritiķes Lilija Dzene un Valija Freimane šausminājās, ka viņu draudzene kinozinātniece Maija Augstkalna apprecējusi cilvēku, kurš nekad nebūs režisors, ka viņa pirmie mēģinājumi Liepājas teātrī 20. gadsimta 50. gadu beigās ir diezgan liela izgāšanās. Krodera fenomens ir viņā kā parādībā, jo viņš iemiesoja Pirmās Latvijas republikas inteliģenci, radošumu, cieņu pret jebkuru cilvēku, demokrātiju. Viņa klātbūtnē atraisījās jebkurš talants, viņš mīlēja jaunos un pats, mēģinādams būt jauns līdz pēdējam savam elpas vilcienam, viņš dzīves radošāko posmu piedzīvo laikā no saviem astoņdesmit līdz deviņdesmit gadiem. Viņš bija tiešs un precīzs. Un viņš mīlēja cilvēkus. Viņa dzīves pieredze ļāva saprast un domāt līdzi un attaisnot cilvēku un tēlu cūcības. Izņemot vardarbību. To viņš necieta ne mākslā, ne dzīvē. Nekāda veida vardarbību pret dvēseli.  

„Bērnībā visās bildēs brālis raud, es smaidu”, stāstīja Kroders. Un tā smaidīšana – par dzīvi un dzīvē Kroderam ir palīdzējusi. Viņš apcerēja, cik komiski no malas izskatās sekss un bēres, nerunājot par sadzīvi, politiku un skolu. Vienīgais, kas bija pa īstam, bija teātris. Varbūt tāpēc bija iespējams tur, tālumā izdzīvot piecpadsmit savas vienīgās jaunības gadus un pēc tam vēl vairāk kā piecdesmit, un turpināt radīt. Būt tajā kategorijā, kurai Dievs ir lēmis dzirdēt, redzēt, saprast vairāk par citiem, jo iedots vēstītāja talants.
Kroders piedzima brīvajā Latvijā, kad brīvība nenozīmēja vien neatkarību valstij, tā bija pašos cilvēkos. To nevajadzēja izdomāt, jo reizē ar ekonomisko labklājību, neskatoties uz ķīviņiem starp daudzajām partijām, cilvēkos bija pārliecība par rītdienu un sevi. Arī pēc Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsuma, kad inteliģence par to gan zūdījās, gan  smējās, tas joprojām bija labs laiks Latvijas vēsturē. Kad gāja vaļā labības un bekona gaņģi, kad zemnieki brauca uz Rīgu ar pilniem vezumiem un eksportēja ķieģeļus un sviestu, kad latviešu aktieri vasaras brīvdienās brauca uz Eiropu atpūsties, kad Rīga bija tik skaista, pilna smaidošu un elegantu ļaužu. Skaidrs, ka ne jau visi to uztvēra tādā vieglumā un harmonijā, kā Latvijas inteliģences bērni, kas vēlāk veidos visu Latvijas kultūras vēsturi te un otrā pusē okeānam. Bet tas pulciņš, ar ko kopā turējās Kroders, Rīgas 1. un 2. ģimnāzijas skolēni, pēc tam Universitātes studenti, ir uzvārdiem žilbinošs – Ilmars Bastjānis, Andrejs Johansons, Voldemārs Ancītis, Leonīds Breikšs.

Kroders piedzima Rīgā, kur arī pavadīja savus bērnības un agrās jaunības gadus. Viņš bija rīdzinieks līdz kaulam, jo vairāk par dabas skatiem vilināja cilvēku klātbūtne, kņada, ielas, krodziņi un intelektuālas sarunas. Viņš gribēja strādāt Dailes teātrī un savos divdesmit gados pat nepakautrējās uzrakstīt Smiļģim, ka viņš būtu īstais un gatavs Smiļģi reiz nomainīt mākslinieciskā vadītāja postenī. Taču viņa likteņa paradokss (un Kroders bija izteikts fatālists) bija tāds, ka lielāko savas dzīves daļu viņš tika izmests no savas pilsētas – savu jaunību pavadīja Tālajos Austrumos (1941–1956), kur spēja izdzīvot un saglabāt ironiju pret dzīvi un savdabīgu humoru, un pēc tam strādāja Latvijas perifērijas teātros (izņemot sešus gadus Nacionālajā teātrī), kuros periodiski atgriezās, lai realizētu savu sapni būt par režisoru. Viņam tas izdevās – Liepājā un Valmierā.

Pirmo reizi uz Valmieru no Liepājas (pēc pieciem tajā pavadītiem gadiem) Kroders aizgāja 1964. gadā. Pirmie desmit gadi Valmierā  bija viņa zelta laiks – tāpēc, ka visi bija jauni, visi gribēja spēlēt teātri, tāpēc, ka laiks bija tāds, ka teātris viņiem bija visa dzīve. Viņi kopā spēlēja futbolu, strādāja komunistiskajās sestdienas talkās, brauca pa Gauju un taisīja izrādes. Veidoja iestudējumus teātrī, kur blakus bija Pētera Lūča tautiskais romantisms, Māras Ķimeles psihoanalītiskums, kas kopā veidoja Valmieras šīsdienas teātra ansambliskos un ētiskos pamatus. Te Kroders iestudēja savu pirmo „Hamletu” (1972) ar trauslo ideālistu Rihardu Rudāku titullomā. Aktieri viņu dievināja, aktrises mīlēja, taču 1974. gadā viņš aizgāja uz Liepājas teātri. Atgriezās viņš Valmierā gandrīz pēc trīsdesmit gadiem. Aktieri viņu bija te gaidījuši visu šo laiku. Te, pavadīdams sava mūža pēdējos desmit gadus (2002–2012), viņš spēja arī kādā brīdī atrast sirdsmieru, un nemaz neprotestēja, kad bija skaidrs, ka viņš paliks Valmierā pavisam – Dīvala kapos. Viņš nedevās staigāt Gaujas stāvajiem krastiem vai citos garos pastaigu maršrutos, vienīgais viņa gājiens pēdējos gados vispār bija tikai pāri Lāčplēša ielai uz restorānu Rātes vārti, kur viņam bija vienmēr rezervēts galdiņš. Arī ēst viņš nemīlēja gatavot. Tāpēc spartiskā, par viņa istabu pārveidotā grimētava nr. 211., kur viņš arī bija deklarēts teātra ēkas otrajā stāvā, un kur koridorī vienmēr bija brīnišķīgs radošo cilvēku ņudžeklis, bija īstā vieta, kur dabūt gan vientulību lasīšanai un domāšanai, gan būt drošībā un pieskatītam, kas astoņdesmit gados nemaz nav tik mazsvarīgi. Te, diendienā būdams kopā ar saviem domubiedriem, viņš realizēja daudzus no saviem izrāžu sapņiem, arī veidojot sava mūža ceturto “Hamletu”. Valmieras teātris ieguva klasikas izrādes, aktieri dabūja fantastiskas lomas, te Kroders radīja izrādi, ko  pats atzina par diezgan lielu pilnību – tādu, kas iznākusi, kā gribējis/domājis – tā bija Antona Čehova traģikomēdija “Ķiršu dārzs” (2009), kur, pazuduši laikā, dzīvoja nelaimīgi intelektuāļi un dzīves praktiķi. Bet bija vēl viena izrāde, ko, ja viņš būtu varējis redzēt (kas to lai zina, varbūt, ka redzēja – nu labi, ja būtu varējis nokomentēt), būtu nosaucis par pilnību.

Tā tika nospēlēta 2012. gada 17. oktobrī uz Valmieras teātra Lielās zāles skatuves. Vienīgā izrāde manā teātra tuvās klātbūtnes mūžā, kura tika spēlēta ar tādu aktieriski personisko sajūtu, ka pierādīja stāstus par spēju uz skatuves no tiesas mirt un augšāmcelties. Tas notika uz skatuves vairāk kā simts skatītāju priekšā, bet visu pateikto un to, kas aiz tā slēpjas redzēja-dzirdēja-juta tikai aktieri un aizskatuves cilvēki – Valmieras teātra piederīgie, kuri zināja, ka nākamajā dienā uz tās pašas skatuves pēdējo reizi būs Kroders, un visi nāks pie viņa. Kroders būtu bijis lepns par tā vakara “Hamletu”. Jo tā vairs nekad aktieri nenospēlēja un nevarēja nospēlēt. Šīs izrādes datums oktobrī bija plānos ierakstīts jau augustā, un viss sakrita tā, ka likās loģiski, ka atvadas no Krodera 2012. gada 18.oktobrī būs viņa ceturtā “Hamleta” dekorācijā ar grāmatu skapjiem. Tā vakara Ivo Martinsona Hamleta monologā par būt vai nebūt un sāpēs par Ofēlijas nāvi skanēja tik daudz Kroderam nepateiktā, un Ieva Puķe, dziedot Ofēlijas dziesmiņas par zudušo, vēstīja mums un sev ne jau vairs par Polonija aiziešanu: “Viņš miris ir tik klusi/Viņš nepārnāks vairs it nekad/Nav viņa vairs...” Un Ofēlijas bēru gājiena dalībnieku acis. Un izmisīgais Hamleta lēciens kapā pēc Ofēlijas... Laikam tās bija mūsu īstās atvadas no Krodera. Gan to, kas uz skatuves, gan aizkulisēs – skatuves puišu, rekvizitoru, ģērbēju, skaņu un gaismu puišu sirdīs.

Un tad jau vēl varētu stāstīt stāstus par viņa grāmatām, ko viņš, atgriezdamies no izsūtījuma, vāca kopā, tikdams līdz desmit tūkstošiem vienību, kas no viņa Rīgas Tomsona ielas divistabu dzīvokļa pārceļoja uz Valmieras teātra skatuves aizmuguri, otrā tilta augstumā, un tika kārtīgi sarindotas plauktos. Teātrī, joprojām ir viņa 211. grimētava ar viņa čībām un rīta halātu, un spieķi. Tā tagad ir istaba (un būs arī tad, kad tiks pabeigta ieilgusī rekonstrukcija), kur starp mēģinājumiem atpūšas, domā un sarunājas režisori, jo Kroders negribētu muzejisku pompozitāti vai sterilumu Tagad Valmierā pretī teātrim ir bronzas Krodera ābele – Aivara Vīlipsona un Ivara Miķelsona veidots mākslas objekts – jo tā viņiem likās, atkal paradoksāli – Kroders un ābele. Daudziem likās, ka tie ir nesavienojami jēdzieni, bet Krodera 99. jubilejā atklāta, tā kļuvusi par vēl vienu vietu, kas Valmieru padara par Krodera mājām.