Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Svitenes pagasts , Zemgale

Lidojošie latvieši. Jānis Rūdolfs Akermanis.

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Lidojošie latvieši. Jānis Rūdolfs Akermanis.

Latvieši un aviācija neskan gluži kā “cimdiņš un rociņa”. Aviācija šķiet liela, augsta, ātra un mazliet pat pārcilvēcīgi majestātiska. Katru reizi, kad esmu tuvu kādai lidmašīnai, man šķiet, ka to radījuši kungi baltos virssvārkos, nemitīgi veikdami pierakstus; inženieri ar bieziem briļļu rāmjiem, kuri mēģina orientēties vadiņu un skrūvju mudžekļos; un slepeni novērotāji, kuri skatās uz mirgojošām lampiņām un ekrānos redzamām diagrammām. Bet – vai tie varētu būt latvieši? Diez vai. Nez kāpēc tas nešķiet saderīgi. Lai kliedētu šos maldus, nolēmu “parakties dziļāk”. Un jau tepat – Rundāles novadā – uzduros pirmajam “lidojošajam latvietim” Jānim Rūdolfam Akermanim. 

Noķert profesoru Akermani ir sarežģīti. Arhīvos, internetā un vēstures piezīmēs atrodamas vien vispārzināmas ziņas: 1916.gadā beidzis lidotāju skolu Maskavā, pēc tam komandēts uz Franciju papildināt zināšanas, 1918.gadā emigrējis uz ASV, kur septiņus gadus vēlāk beidzis Mičiganas universitāti un visu atlikušo mūžu veltījis aeronautikas darbiem okeāna otrā pusē. Amatu klāsts – iespaidīgs! Gugenheima Aeronautiskās laboratorijas konstruktors, galvenais inženieris Hamilton Metalplane Co., vēlāk – Mohawk Aircraft Co. darbspēks. Minesotas Universitātes Aeronautikas fakultātes profesors un dekāns, nodibinājis lidotāju skolu, kā arī palīdzējis un konsultējis profesoru Pikāru viņa gaisa balonu lidojumos stratosfērā, kas uzvedinājis uz jaunu ideju – pilnveidot lielā augstumā lidojošo pilotu ekipējumu un tērpus. Katrā ziņā – visticamāk stāvējis klāt visiem procesiem, kas šobrīd veido mūsu izpratni par virsskaņas iznīcinātāju pilotu ārējo izskatu. 

Starp nelielajām informācijas lauskām atrodas kāds pavediens: Akermanis 1935.gadā ir viesojies Latvijā, VEF rūpnīcā, lai konsultētu inženierus, kuri tobrīd nodevās VEF sporta lidmašīnas prototipa izveidei. (Iedomājieties, kā mēs uz lietām skatītos, ja tas būtu sekmīgi izdevies!) Atduros pret kādu Kārli Irbīti, kurš tobrīd izstrādā skices divvietīgajai lidmašīnai un lūdz Akermaņa profesionālo viedokli. Lai uzzinātu ko vairāk par šo tikšanos, sazināmies ar VEF vēstures muzeju, kuri pēc rūpīgas meklēšanas mūs apbalvo ar intriģējošiem arhīva materiāliem. 

Vizītes laikā Akermanis iepazinās ar Latvijas kara aviāciju, apmeklēja Aviācijas pulku, noturēja priekšlasījumu par Amerikas aviācijas tehnikas attīstību. Par nopelniem aeronautikā viņš saņēma Aviācijas pulka krūšu nozīmi un pateicībā Akermanis vēlāk nosūtīja Kara Aviācijas skolai aviācijas motoru kā mācību palīglīdzekli. Diez, kāda būtu notikumu attīstība, ja Jānis Akermanis tolaik pieņemtu Latvijas Universitātes piedāvājumu kļūt par profesoru aeronautikā. Iedomājieties – Latvijas Universitātes Aeronautikas un aviācijas fakultāte.. Arī Padomju Savienība viņu aicināja ierīkot pavisam jaunu aeronautikas institūtu, bet Akermanis atteica abiem – viņš jau desmit gadus kā bija kļuvis par Amerikas pilsoni. Šo kārti viņš 13 gadus vēlāk izspēlēs, mēģinot izkārtot Amerikas pilsonību arī Kārlim Irbītim un viņa sievai. 

Protams, mēs varam tikai spekulēt ar vēsturi, pieņemtiem vai nepieņemtiem lēmumiem, bet todien Akermanis piedāvājis vienam Latvijas Universitātes studentam stipendiju Minesotas Universitātes Aeronautisko inženieru fakultātē. LU Rektors esot atbildējis, ka tam nav piemērota kandidāta. Dāsns piedāvājums – nesaprotama atbilde.

Par dāsnumu runājot, caurskatot arhīva materiālus, privātās sarakstes ar Kārli Irbīti un Akermaņa centību, galvojot ar visu savu iedzīvi, lai pārliecinātu ASV migrācijas pārvaldi par Irbīša nevainojamo kandidatūru pilsoņa statusam, jāsecina, ka profesors bijis goda vīrs. Lai arī Irbītim pilsonības iegūšanai ar Akermaņa atbalstu bija par maz, Irbītim tomēr izdodas nonākt Kanādā, kur viņš divdesmit gadus vēlāk veiks Pasaules mēroga atklājumu aviācijā. Jau atkal – Amerikai bija iespēja paklausīt Akermaņa novērojumiem un prognozēm. Tā vietā – Irbīša atklātā metode, kā lidmašīna var pacelties un nolaisties vertikāli, paliek Kanādā. Bet kāpēc mēs par šo atklājumu tikpat kā neko nezinām? Uzreiz pēc ierašanās otrpus okeānam – 1949.gada 22. decembrī sūtītā vētulē – Akermanis Irbītim raksta: “Tas ir vispārpieņemts likums, ka, ja koncerna padotais rada izgudrojumus, piesakās patentiem vai nāk klajā ar kādu ideju darbā par ko saņem algu, tad šis izgudrojums pieder uzņēmumam.” Par savu izgudrojumu Kārlis Irbītis tika apbalvots ar Mekerdija balvu. Un punkts. 

Par Jāņa Rūdolfa Akermaņa vizīti Latvijā jāsaka: tas varētu būt bijis tāpat kā, ja šodien Latviju apciemotu kāds ārzemēs mītošs un augstus panākumus guvis sportists vai mākslinieks. Protams, brīdī, kad uz Latvijas hokeja izlases treniņnometni ierodas Rūdolfs Balcers vai Teodors Bļugers, visas kameru acis ir pavērstas uz viņiem. Ikreiz, kad Latviju apciemo komponiste Lolita Ritmanis, par to tiek veidoti ziņu sižeti. Un tas ir gan labi, gan slikti. Labi, jo šie ir piemēri kurus cienīt un no viņiem mācīties kā arī uzklausīt padomus. Slikti tāpēc, ka, pieliekot savām zināšanām Pasaules līmeņa zināšanu mērauklu, jau atkal nākas secināt, ka atšķirības ir, un lielas. Tādējādi sanāk, ka VEF iecere par mazu sporta lidmašīnu tiek apsvērta ar izgudrotāju, kurš ikdienā strādā pie Boeing izmēra lidmašīnu modelēšanas. 

Uz tā laika VEF galvenā inženiera Jura Liepiņa jautājumu, ko profesors saka par konkrēto Kārļa Irbiņa projektētās lidmašīnas modeli vislabāk atbild fragments no Irbiņa dienasgrāmatas: “Viņam ne visai patika vārds lidmašīna, ko mēs lietojam aeroplāna vietā. Tāpat viņu šausmināja vārds “šķērsstūre”, ko mēs lietojām daiļskanīgā ailerona vietā. Neskatoties uz šīm lingvistikas grūtībām, mēs tomēr sapratāmies itin labi. 
Profesors apskatīja manus zīmējumus un pie tam mani sīki un pamatīgi noeksaminēja, droši vien ne mazāk stingri, kā kādu no saviem studentiem pie gala eksāmeniem. Viņš iztaujāja mani par aerodinamikas un stiprības aprēķinu metodēm, ko lietoju savos aprēķinos. (..)
Lai nu kā, likās, ka esmu profesora eksāmenu izturējis un viņš neiebilda neko pret lidmašīnas konstrukciju. Viņš tikai domāja, ka tā būs par mazu VEFa vajadzībām. Atgriežoties Amerikā tas padomāšot par kādas divmotorīgas lidmašīnas projektu.”

Lūk, ko iemāca Pasaules pieredze. Ne vienmēr mazāk ir labāk. Ne vienmēr knapināšanās, taupīšana un piezemētība ir labākā prakse. Piezemētība – jo īpaši, ja runājam par pacelšanos debesīs – var būt izšķiroša projekta izdošanās atslēga. Un, ja nu VEF, ņēmuši vērā Akermaņa ieteikumus, uzreiz, bezbailīgi un resursus netaupīdami būtu ķērušies klāt Baltijā pirmā aviolainera projektēšanā? Vai tikai tā nebūtu bijusi tā laika latviešu Nokia par ko runātu arī šodien.

Raksts tapis ar Rundāles novada pašvaldības atbalstu