Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Viesturu pagasts , Zemgale

Lietu Dāsnums

Teksts: Linda Gabarajeva
Lietu Dāsnums

Lietas ir man visapkārt, kura no tām runā maigi, kura klusē? Vai mana dzirde ir noskaņota tās dzirdēt?

Braucot pa Zemgales līdzenumos ievilktiem zemes ceļiem, es atcerējos, ka ir pasaule aiz Rīgas. Es tajā ieraudzīju vanagu. Vai varbūt tas bija ērglis. Viņš sēdēja zarā, kas pārliecies pār ceļu, manis netraucēts. Es nepieskāros kokam, kurā viņš sēdēja, es nepakavējos, nedzirdēju viņa balsi. Tagad viņš kļuvis par tēlu manās domās un nu jau ietērpts burtos. Mēs braucām tālāk, ieraugot un aizmirstot, ieraugot un aizmirstot, paturot prātā, ne rokās dažas attēlu druskas.

Mēs braucām ciemos Laimas Grigones uz viņas keramikas darbnīcu „Laima Ceramics” Svitenes pagasta „Urštēnos”. Nesen Laima atzīmēja savas keramikas darbnīcas devīto gadadienu. Mēs sarunājāmies par Laimas izvēlēto ceļu, kurā netieši piedalās ikviens, kurš ēdis un dzēris no viņas gatavotajiem traukiem, par lietu sajušanu, par roku darba vērtību.

Pēc sarunas ar Laimu es domāju par lietām. Par materialitāti, kura piemīt kokam, plastmasai, celofānam, dzintaram, stiklam, porcelānam, vilnai. Es atceros, kā bērnībā ar vilnas dziju berzēju dzintara gabaliņu, lai pārbaudītu, vai tas spēs noturēt papīra strēmeli. Šķiet, lietas vairs nesaista mani ar to pievilkšanās spēku, kurš bērnībā lika man meklēt fosilijas, mīlēt mazo lellīti ar lielo pieri, lūgties vecmammai, lai viņa sarunā ar rūpnīcas onkuļiem, ka varu paņemt no viņu garāžas vecu koka lādi. Es sen neesmu sajutusi lietas. Es sen neesmu satikusi koku. Un vanagu, vai ērgli. Bet sāku atcerēties.

Kā tu nonāci pie keramikas?

Es Lielbritānijā apguvu "Mūsdienu amatniecību", kurā bija darbs ar dažādiem materiāliem - keramiku, stiklu, koku, metālu. Keramika bakalaura studiju laikā mani atrada nevis caur praktisko, bet caur filosofisko pusi. Es iepazinos ar pētījumiem, lasīju par mākslas un amatniecības kustību (Arts and Crafts movement). Lasot par spēku, kas piemīt roku darbam, es ieraudzīju, ka tas manī rezonē.

Kas bija tās idejas, kuras tevī radīja šo interesi?

Jautājums, kas man kļuva interesants – kas atšķir roku darba trauku no industriālā trauka un ko viņš izdara, kad dzīvo kopā ar cilvēku. Man šķiet, mūsu dzīvē ir trīs tādas saspēles ar materiālo realitāti, kas ir svarīgākās – ko mēs ēdam, ko mēs velkam mugurā, un trešais ir visas tās lietas, kuras ir mums apkārt, un trauki ir ļoti liela daļa no tām, jo tur notiek tuva saskarsme.

Ir tāds populārs angļu keramiķa un filosofa Edmunda Devāla (Edmund de Waal) citāts, uz kuru es bieži atsaucos, un kas man ir bijusi intriga pēdējos 12 gadus. Viņš rakstīja, ka rokām darināti trauki ir kā Trojas zirgs. Tie ielavās mūsu dzīvē un nemanāmā, nezināmā veidā to pārmaina. Un es domāju – ko tas Trojas zirgs izdara un kā viņš to izdara? Tas bija tik skaisti uzrakstīts, ka šie vārdi visu laiku ar mani dzīvoja.

Tad vēl mans lauku eksperiments, tas, ko es vēroju šos deviņus gadus – man ir sajūta, ka, esot dabā, tu vari iegūt enerģiju no visa, kas ir riņķī, jo viss mūs baro. Un cilvēks dabiski atveras. Taču, iebraucot pilsētā, es jūtu, ka tur ir daudz visa kā un es piesargājos. Es jūtu, kad pie manis atbrauc cilvēki no pilsētas, viņi vēl sargājas. Un tad es zinu, ka es neko viņiem nevaru izdarīt, ka man vienkārši jādod viņiem laiks. Ja mums būtu te pīlādžu mežs, kā vienreiz jogas retrītā, kur mēs gājām caur pīlādžu mežu, es redzēju, ka jau pēc trīs dienām cilvēki ir atvērušies. Nu tā, paiet laiks un, esot dabā, cilvēki atveras. Otra sajūta, ko ievēroju, ir par drēbēm. Kādreiz es pirku tikai lietotas drēbes, bet tad es sāku iegādāties roku darbu no dabiskiem materiāliem. Drīz ievēroju, ka ikdienā izvēlos tos dažus īpašos apģērba gabalus, ka viņiem, šķiet, piemīt dāsnāka enerģija, ka viņiem ir tik daudz, ko man dot.

Tā ir mana pārliecība, ka rokām darinātās lietās ir pilnīgi citas kvalitātes enerģija, cits enerģijas potenciāls, nekā rūpnieciski ražotās. Piemēram, antīkās mēbeles. Kāpēc viņas joprojām ir vērtīgas. Tas, vai tev patīk vai ne, vai iederas tavā interjerā, tā ir cita lieta, bet tā enerģija, kura tur ir ielikta, joprojām ir, un kalpos ilgu laiku, jo meistari ielikuši pamatīgu enerģijas potenciālu.

Mans novērojums ir, ka, nopērkot kādu ātrās modes preci, ir tāda ātra un lēta enerģija, kā izdzerot enerģijas dzērienu. Ja apzināti vēro ķermeniskās sajūtas, tas apģērbs ātri vien zaudē savu spēju dot un jau drīz vajag nākamo. Tas darbs ir iedevis tik maz, jo tik maz tajā bijis ielikts. Objektā var ielikt enerģiju dažādos posmos – gan veidojot pašu materiālu, gan tālāk jau apstrādājot. Un tāpat keramikā. Jo apzinātāk un pamatīgāk mēs darbā ieguldām, jo ilgāk un vairāk šī lieta varēs nest šo spēku tālāk.

Kā tu izjūti amatniecības vidi Latvijā?

Vasarā pie manis, varbūt drusku caur dusmām, nāca tāda informācija par amatniekiem, par Latviešu amatnieka atbildību un mijiedarbību ar sabiedrību. Jau kad atgriezos no Lielbrītānijas, mani pārsteidza, ka amatnieki uzliek tik zemas cenas savam darbam – viņi paši sevi tā novērtē, un sabiedrība viņus tā novērtē. No abām pusēm ir vienošanās, ka šī austā sega maksā tik un ne vairāk, ka tāda ir mūsu dabas un kultūras mantojuma vērtība. Taču amatnieks, kurš strādā ar dabas materiālu, ir tiešais starpnieks starp dabu un cilvēku. Un tas, cik zemu novērtēts ir amatnieku darbs, norāda uz to, kādu vērtību mēs redzam dabai. Tad, kad tu tik ļoti mīli savu darbu, tu esi gatavs pārdot savu darbu par centiem, tikai ļaujiet man strādāt, pērciet to koka karoti par pieciem eiro, tikai ļaujiet man strādāt.

Stāvot tirgū ar savām virpota porcelāna krūzītēm es skaidri apzinos gan cilvēku pirktspēju, gan esošo krūzes "statusa cenu", un saprotu, ja mana krūzīte maksātu mazāk, es varbūt pārdotu tās visas, bet par esošo cenu dienā nopirks tikai dažas. Bet kas ir tas veids, kā mainīt sabiedrības izpratni? Tu stāvi kā klints, pārliecināta par savā darbā ielikto vērtību. Kāds to sapratīs, redzēs un novērtēs un ar viņu rezonēs darbā ieliktā enerģija. Taču liela daļa amatnieku domā, ka nevar atļauties stāvēt tā – kā klints.

Vai tu izjūti, ka tavu praksi ir ietekmējusi sakņotība vietējā amatniecības tradīcijā?

Laikam sākotnēji es būtu atbildējusi, ka es nekur īsti nesakņojos, jo es ielēcu amatniecībā it kā no malas. Man nebija tradicionālās izglītības bāzes vai plašu zināšanu par arheoloģisko keramiku. Minimāli skatījos uz to, kas jau ir bijis. Atļāvu sev pēc iespējas brīvu telpu radīt un izdomāt no jauna. Bet, protams, arī apzināti nepētot, viss iepriekš redzētais paliek mūsu apziņas un zemapziņas telpā.

Tas, kam es vairāk pievēršu uzmanību, ir pats materiāls. Es strādāju ar porcelānu un akmens masu, kas nav materiāli, ar kuriem amatnieki vēsturiski strādājuši Latvijā. Es vēlos izpaust šo  materiālu būtību. Un, ieklausoties materiālā, es atklāju, ka ir formas, kuras viņam patīk un sanāk dabiski. Iespējams, arī tradīcijas veidojušās no materiāla izpratnes. Piemēram, porcelāna formas ar smalku kājiņu un atvērtu augšu – tas, iespējams, nav piesaistīti vietai, bet gan materiālam, kultūra ir izveidojusies ap materiālu. Porcelānam dabiski nāk, ka tu izveido smalku kājiņu un lielu atvērumu. Un tad cilvēki saka, ka izskatās japāniski, un tiešām, jo Japānā ir porcelāns!

Tik daudziem cilvēkiem, kurus tu nekad nesatiksi, ir tavi darbi. Kā tu jūties, nezinot, pie kā te nonāks?

Es nebiju par to domājusi, bet varu teikt šādi – līdzīgi kā ābele, kura dod ābolus, nešķirojot, kas tos ēdīs. Kad esmu pabeigusi darbu,  man ir tāda sajūta – lūdzu, ņemiet. Mana atbildība ir beigusies, es izdarīju visu, ko izdarīju, tālāk darbs ir patstāvīgs savā dzīvē un izdarīs tik, cik varēs izdarīt. Ir jauki varēt paskatīties uz seviem senākiem darbiem, tas ir kā bilžu albumu skatīties. Tāpēc man ir kolekcija pie mammas, jo viss, kas ir šeit darbnīcā, aiziet tālāk.

Man nav tādas pieķeršanās darbiem. Cilvēki jautā, vai šajā galerijā var kaut ko arī iegādāties, un es saku, pilnīgi visu, izņemot suni un kaķi. (Smejas) Lai tikai dodas tālāk dzīvē un izpilda savu uzdevumu.

Došanos ekspedīcijā atbalsta: Bauskas novada pašvaldības iestāde “Rundāles novada dome”