Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Kurmene, Sēlija

Piešūts. Vēstule Knutam.

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Piešūts. Vēstule Knutam.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Knut. 

Tu joprojām esi šeit. Vairs ne fiziskā veidolā savā gaišajā žaketē, bet smalki jūtamā latviešu Esībā gan. Tāpat kā Vācietis, Rainis, Ziedonis, Barons vai Auseklis. Džemma, Vilhelms, Rozentāls vai Pīgoznis. Vītols, Dārziņš, Barisons vai Stabulnieks. Tu vēl joprojām skani. Tāpat kā 639 gadus ilgais Džona Keidža skaņdarbs Svētā Burkarda baznīcā Halberštātē, Vācijā skan. Un arī Tu skanēsi vēl ilgi pēc mums. Mēdz teikt, ka mēs visi piedzimstam vienādi (lasīt - ar vienādām iespējām), bet tomēr ir daži, kuri atšķiras. Ar uzdevumu, kas viņiem ir jāizpilda, lai aizpildītu tukšos laukumus bez kuriem nevar notikt sabiedrības attīstība, tāpat arī tautas apziņā vai izpratnē par lietu kārtību. Un tas nav nekas slikts, nedz arī labs. Tā vienkārši ir.

Kad pirms deviņiem gadiem mēs ar Tevi iepazināmies, man radās aizdomas, ka arī Tu to ļoti labi saproti un cēlā mierā nes. Kā autonoma Pasaule Tu rotēji ap savas tautas Sauli. Lai arī pēdējos gados dzeju vairs nerakstot, turpināji paust. Pat neko nepasakot runāji, atstājot ietekmi uz laikmetu. Gluži tāpat kā Džona Keidža skaņdarbs 4’33. It kā nekas neskan, bet – skan skaļāk par dārdošām bungām. Jo skan “iekšā” katrā, kurš tobrīd klausās.

Es nezinu vai Tu to atceries, bet man reiz bija tas gods būt Tavam šoferim. Braucām uz “Satori” literāro nometni Vecjaužos – Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās. Smieklīgi – šodien esmu daļa no “Vilhelma Purvīša mājas – muzeja” komandas (pasaki vēl, ka sakritību nav). Todien man bija tā iespēja caur Tavām enciklopēdiskajām zināšanām par gandrīz visu saprast, ka sakritību patiešām nav. Mūsu sarunas veda no Ernsta Glika audžumeitas, kura pēcāk kļuva par Krievijas imperatori līdz dzejas nozīmei līdzcilvēku dzīvēs, tās spēku Atmodas laikā un izglītības izšķirošo nozīmi Personības izaugsmē. Par vārda patieso spēku brīžos, kad ir “jāizvelk dzīvība”. Par laipnības nozīmi attiecībās. Par viedumu, kas nav tas pats, kas gudrība. Es todien atbraucu mājās citādāks. Citējot Tevi: “Es biju piepildīts”.

Dienā, kad Tu aizgāji, es ilgi cīnījos ar to dīvaino sajūtu, ka “mēs visu, ko gribējām viens otram jau pateicām”. Tāds savāds vieglums un nopūta. Vakarā, slūžām kļūstot vaļīgākām, sapratu, ka tā jau arī bija. Mēs bijām sakritība. Dziesminieks un dzejnieks. Un, lai arī visu viens otram paspējām pateikt, pāri ir palikusi daudzpunkte (apaļš kopdarbs - “Mosties”). Un tā vilksies līdzi kā leģendas par vienaudžu ar pārdesmit gadu atšķirību kopdarbu (jo albumā pārsvarā skan dzejoļi, ko rakstīji būdams trīsdesmitgadnieks, tāpat kā es, albuma dziesmas rakstot). Un leģendas par pirmskoncerta čarkiņām Tavā un Intas Salaspils mājiņā. Leģendas par Gorana pogu, kas piešūta Knuta žaketei. Un tas ir brīnums, ka es kā poga varu tur būt.

Tu vēl joprojām skani, Knut. Klusumā, bet ļoti skaļi.

Cieņā,
Tava poga.