Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Viesturi, Zemgale

Pirmais Latvijas Valsts prezidents JĀNIS KRISTAPS ČAKSTE (1859-1927)

Teksts: Līga Blaua
Pirmais Latvijas Valsts prezidents  JĀNIS KRISTAPS ČAKSTE (1859-1927)

Jānis Čakste, turīgas Zemgales zemnieku dzimtas atvase, pasaulē nāca 1859. gada 14. septembrī Lielsesavas pagasta Čakstu Zirņu mājās. Saviem vecākiem Krišjānim un Karlīnei Matildei viņš bija trešais bērns. Dzimtas uzvārds savulaik bija Zirnis, bet Jāņa vectēvs no Zirņa pārtapis par Čaksti, pieņemot māju vārdu. Jāņa tēvam, rosīgam saimniekam, dzimtas mājās kļuva par šauru, un 1871. gadā Čakstes iegādājās Auču mājas Vecsvirlaukas (Salgales) pagastā.

Zināšanu pamatus Jānis apguva, skolojoties mājās, tad devās mācīties uz Jelgavu. Sākumā – Jelgavas Svētās Annas elementārskolā, piecpadsmit gadu vecumā iestājās Jelgavas vīriešu ģimnāzijā. Tajā tolaik valdīja stingrs vācisks gars, vairāk nekā 60% skolēnu bija vācieši, galvenokārt muižnieku atvases. Ģimnāzijā bija aizliegts runāt latviešu valodā, bet Jānis ar biedriem ignorēja šo aizliegumu un savā starpā sarunājās latviski. Latviešu audzēkņi rīkoja priekšlasījumu vakarus. Šīm sapulcēm Jānis Čakste atvēlēja savu dzīvokli, pats regulāri uzstājās ar referātiem, tajos uzsvērdams nacionālās identitātes ideju.

Pēc ģimnāzijas beigšanas Jānis devās studēt uz Maskavu, kļuva par Juridiskās fakultātes studentu, iepazinās ar Maskavā dzīvojošo jaunlatvieti Krišjāni Valdemāru, kura darbībai Čakste jau vairākus gadus cieši sekoja, uzskatot Valdemāru par sabiedriski politiska darbinieka ideālu. Savukārt Krišjānis Valdemārs redzēja, ka Čakste varētu dot lielu ieguldījumu cīņā par latviešu tautas tiesībām uz pašnoteikšanos. 1883. gada oktobrī Jānis Čakste ar domubiedriem aizsāka latviešu akadēmiskās organizācijas Austrums darbību, par kuras galveno mērķi tika pasludināta latviešu valodas, literatūras un vēstures pētīšana, kā arī sadarbība ar Maskavas latviešu kopienu, lai palīdzētu uzturēt nacionālo apziņu un modinātu tajos studentos, kuriem audzināšana bērnībā un izglītība krievu skolās bija to nomākušas.

1886. gadā Čakste, aizstāvot diplomdarbu par romiešu tiesībām, absolvēja Maskavas universitāti un atgriezās Jelgavā, kur sāka strādāt Kurzemes guberņas prokuratūrā par sekretāru un aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Viņu ievēlēja par Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieku, šos pienākumus Čakste pildīja gandrīz 15 gadus. Vienlaikus viņš pievērsās latviešu zemnieku atbalstam – darbojās Kurzemes Biškopības biedrībā, nodibināja Jelgavas zemkopības nodaļu, kas pārtapa Jelgavas Lauksaimniecības biedrībā. Čakste uzņēmās vadīt Jelgavas Sarkanā Krusta komiteju.

Turpinot profesionālo darbu, pēc pāris gadiem aizgāja no prokuratūras un kļuva par zvērināta advokāta palīgu. 1888. gadā Čakste nopirka vienu no iecienītākajiem nedēļas laikrakstiem Tēvija un padarīja to par vispopulārāko guberņā. Savā izdevumā Čakste asi vērsās pret vācu muižniecības privilēģijām un aizstāvēja zemnieku tiesības, ik numuram pats uzrakstīdams emocionālas galvenā redaktora slejas. Viņš regulāri pievērsās latviešu valodas un nacionālās kultūras aizstāvēšanai pret pārkrievošanas politiku.

19. gadsimta beigās Jānis Čakste bija jau visā Latvijā pazīstams sabiedrisks darbinieks. Viņa pirmais valstiska mēroga veikums bija IV Vispārīgie latviešu dziesmu un mūzikas svētki 1895. gada jūnijā. Tie notika Jelgavā, un Čakste, būdams Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, pats bija galvenais organizators un līdzfinansētājs. Viņš ieguldīja 4000 zelta rubļus, kas tolaik bija iespaidīgi liela naudas summa. Dziesmu svētki kļuva par vērienīgu notikumu. Četrās dienās tos apmeklēja ap 45 tūkstošiem cilvēku, piedalījās ap 4000 dziedātāju un 200 orķestrantu, kuri bija pieteikušies ar Tēvijas starpniecību. Svētkos piedalījās latvieši arī no citām Krievijas guberņām un pat Ņujorkas.

1905. gadā, kad pāri Latvijai sāka velties revolūcijas vilnis, Čakste ar domubiedriem sāka apspriest veidus, kā Latvija varētu iegūt lielāku autonomiju no Krievijas varas. Viņš bija viens no Latvijas autonomijas programmas izstrādātājiem. Kad soda ekspedīcijas sāka vajāt nemieru dalībniekus, Čakste kā advokāts aizstāvēja revolucionārus. 1906. gada aprīlī viņš tika ievēlēts par pirmās Krievijas Valsts domes deputātu. Čakste gribēja izmantot šo iespēju, lai veicinātu agrārās reformas īstenošanu Latvijā, jo lielākā daļa zemes joprojām bija muižnieku rokās, bet latviešu zemnieku iespējas tikt pie sava īpašuma bija ierobežotas. Šādu ideju sludināšana sagādāja Čakstem daudz ienaidnieku vācu muižniecības aprindās.

Kad jūlijā Krievijas cars atlaida Valsts domi, Čakste ar kādiem 180 deputātiem devās uz toreiz autonomu Somiju, kur parakstīja Viborgas uzsaukumu, kurā aicināja līdz nākamā parlamenta sasaukšanai nemaksāt nodokļus un nenodrošināt impērijas armiju ar karavīriem. Dumpīgos domniekus sodīja, piespriežot trīs mēnešus ilgu ieslodzījumu. Čakste izcieta sodu Jelgavas cietumā. Kļūdams nelojāls monarham, viņš zaudēja Tēvijas redaktora amatu, tiesības ieņemt jebkādus sabiedriskus amatus un iespēju kandidēt nākamajās Valsts domes vēlēšanās. Čakste atsāka strādāt par advokātu un saimniekoja savā ģimenes saimniecībā Aučos. Viņa sapnis bija Lielupes krastā iestādīt lielu augļu dārzu ar tūkstošiem ābeļu.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jānis Čakste atjaunoja Jelgavas Sarkanā Krusta komitejas darbu, ierīkoja hospitāli, organizēja ziedojumu vākšanu karavīriem frontē. Jau kara trešajā dienā viņš savā dzīvesvietā sapulcēja Jelgavā dzīvojošos latviešu virsniekus un ārstus, patriotiskā uzrunā rosinot, ka militārais konflikts var radīt iespēju latviešiem iegūt lielāku brīvību.

Kad vācu karaspēks okupēja Kurzemi, Čakste kopā ar ģimeni pārcēlās uz Tērbatu, kur viņu ievēlēja par vietējās bēgļu komitejas priekšnieku. Revolūcijas priekšvakarā kā komitejas pārstāvis viņš devās ceļā uz ASV, lai informētu amerikāņu sabiedrību par latviešu tautas dramatisko likteni, taču Stokholmā, gaidot kuģi, Čakste uzzināja par Februāra revolūciju Krievijā un griezās atpakaļ.

Krievijā izkliedēto kurzemnieku kongress, kas aprīlī sanāca Tērbatā, ievēlēja Kurzemes zemes padomi un iecēla Jāni Čaksti par guberņas komisāru. Oktobrī gubernatora birojs evakuējās uz Kazaņu, Čakste iesaistījās Latviešu Pagaidu Nacionālajā padomē (LPNP), sagatavoja Latvijas neatkarības pasludināšanu. Pēc lielinieku apvērsuma Čaksti 1918. gada vasarā gribēja arestēt, bet viņš tika brīdināts un kopā ar ģimeni paguva aizbēgt uz Maskavu, kur vairākus mēnešus dzīvoja ar citu vārdu, līdz 11. novembrī atgriezās savās mājās Aučos, kas bija izlaupīti un izpostīti. Ķērās klāt to sakopšanai, un Aučos Čaksti sasniedza ziņa, ka proklamēta Latvijas neatkarība un viņš, pašam klāt nesot, ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju.

Tautas padome bija LPNP pēctece, kurai piederēja likumdošanas vara līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz pirmo sēdi sanāca pirmais demokrātiski ievēlētais parlaments – Latvijas Satversmes sapulce, kas ievēlēja Jāni Čaksti par Satversmes sapulces priekšsēdētāju. Kļūdams par faktisko valsts vadītāju, Čakste bija to politiķu vidū, kuri pārstāvēja Latviju Parīzes miera konferencē. Latvijas delegācijas galvenais uzdevums bija kopā ar igauņiem un lietuviešiem panākt Baltijas valstu neatkarības atzīšanu. Antante vilcinājās, cerot, ka lielinieku apvērsums nav uz ilgu laiku. Vēsturiskais lēmums tika pieņemts tikai 1921. gada 26. janvārī pēc Krievijas Pilsoņu kara, Brīvības cīņām un Latvijas miera līgumiem ar Vāciju un Krieviju.

Kad stājās spēkā jaunā Satversme un tika izveidota Valsts prezidenta institūcija, 1922. gada 14. novembrī Saeima ievēlēja Jāni Čaksti par pirmo Latvijas prezidentu. 1925. gadā Saeima viņu ievēlēja uz otro termiņu. Šajās vēlēšanās viņš apsteidza Raini un Kārli Ulmani. Satversmē noteiktās Valsts prezidenta pilnvaras bija diezgan ierobežotas, turklāt prezidentam bija jārēķinās ar saspīlēto politisko situāciju, jo Saeima bija sadrumstalota, dažādas politiskās grupas apkaroja cita citu un valdības bieži mainījās.

Čakste iegājis Latvijas vēsturē kā mūsu pirmais Valsts prezidents, valstsvīra etalons, kurš nākamajām politiķu paaudzēm uzlika ļoti augstu latiņu. Diemžēl viņš nepiedzīvoja valsts uzplaukuma laikmetu, kad Latvija daudzās jomās izvirzījās starp Eiropas līderēm. Jānis Čakste aizgāja mūžībā 1927. gada 15. martā 67 gadu vecumā pēc smagas slimības. Viņam gāja secen ne tikai Latvijas uzplaukums, bet arī tās sabrukums – Latvijas okupācija un Otrā pasaules kara šausmas, kas sagādāja lielas ciešanas viņa tautai un paša ģimenei – sievai, bērniem un mazbērniem.

Rūpēs par tikko dibinātās Latvijas nākotni Jānis Čakste 1922. gadā nāca klajā ar Diskrētu lūgumu mūsu tautietēm, kurā rakstīja: «Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divus un pusmiljona iedzīvotāju, bet septiņus un pusmiljona!» Prezidents pats rādīja tam iedvesmojošu piemēru – viņam ar dzīvesbiedri Justīni Katrīnu Mariju bija deviņi bērni: Visvaldis Ernsts Nikolajs, Mintauts Fridrihs Andrejs, Janīna Leontīne Margarēte, Jānis Kārlis Gedimins, Ringolds Pauls Miķelis, Konstantīns Jēkabs Marģers, Aldona Paula Karolīne, Maiga Elizabete Marija un Daila Ida Vilhelmīne.

Jāņa Čakstes dzīvesbiedre Justīne Katrīna Marija, ar kuru apprecējās 1891. gada 22. maijā, bija viena no lieltirgotāja Fridriha Vesera meitām. Viņas tēvs bija viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem. Divdesmit viena gada vecumā, kļūstot par vienpadsmit gadus vecākā tolaik zvērinātā advokāta Jāņa Čakstes dzīvesbiedri, Justīne līdz vīra mūža beigām bija viņa domubiedre un galvenā palīdze. Iesaistījās Jelgavas Sarkanā Krusta nodaļā, nodibināja fondu skolēnu stipendiju izmaksai, organizēja siltu brokastu izsniegšanu ģimnāzijas audzēkņiem. Justīne palīdzēja Čakstem IV Vispārīgo latviešu Dziesmu un mūzikas svētku organizēšanā, rūpējās par koristu izmitināšanu.

Sākoties karam, viņa vadīja hospitāli Jelgavā, vāca ziedojumus karavīriem, pēc tam Tērbatā iesaistījās palīdzības organizēšanā bēgļiem – vadīja četras bēgļu patversmes, apģērbu noliktavu, iekārtoja ēdināšanas punktus. Brīvības cīņu laikā Justīne Čakste bija viena no Sieviešu palīdzības korpusa dibinātājām, kas organizēja palīdzību karavīriem. Līdz 1926. gadam bija arī gaidu organizācijas priekšsēdētāja. Pēc vīra nāves vairāk laika veltīja ģimenei.

1994. gada rudenī Justīne Čakste un pieci viņas bērni devās bēgļu gaitās. Kuģis Zvejnieks, kas 23. novembrī Justīni uzņēma, pēc divām dienām piestāja Gotlandē, un Zviedrija kļuva viņas patvērums, bet līdz mūža beigām 1954. gada 28. aprīlī Justīne nezaudēja sapni atgriezties mājās. Sava naktsgaldiņa atvilktnē viņa glabāja Auču ārdurvju atslēgu. Kad Latvija atguva brīvību, Justīnes Čakstes pelnu urna tika pārvesta dzimtenē un pārapbedīta Rīgas I Meža kapos – vīra, Latvijas valsts pirmā prezidenta, atdusas vietas galvgalī.

Raksts tapis ar Rundāles novada pašvaldības atbalstu