Radiožurnāls

Ierasts, ka par centrālo vasaras notikumu Cēsis tiek uzskatīts Cēsu Mākslas festivāls, kas ik gadu  Cēsīs pulcē māksliniekus un mākslas baudītājus, tomēr Cēsu pilsētas tapšana par Latvijas mākslas galvaspilsētu aizsākusies jau krietni senāk. Kopš 1982. gada ik vasaru Cēsīs notika starptautiskais akvarelistu plenērs un šajos gados tapušie pēc skaita gandrīz 300 darbi šobrīd glabājas Cēsu Izstāžu nama kolekcijā. Kā netiešs turpinājums akvarelistu plenēram, 2012. gadā tika aizsākta biedrības “Art Cēsis” veidotā vasaras skola - meistardarbnīcas gleznotājiem, kurās profesionāliem māksliniekiem ir iespēja bagātināt savas zināšanas glezniecības tehnoloģijās un gūt jaunus izaicinājumus radošajā darbā. Biedrības priekšsēdētāja Inese Ciekure skaidro: “Mums ir tā sanācis, ka tieši vizuālajai mākslai, glezniecībai mēs pievēršam vislielāko nozīmi un uzmanību un jau desmito gadu veidojam Cēsu glezniecības skolu.” Glezniecības meistardarbnīca desmit gadu laikā izaugusi par profesionālu satikšanās vietu māksliniekiem, kuru dzīve bija vai ir saistīta ar Cēsīm. Viņu vidū sākor ar 2012. gadu – Jānis Dukāts, Ansis Rozentāls, Andris Eglītis, Signe Vanadziņa, Laima Bikše, Jānis Šneiders, Ritums Ivanovs ar dēliem, Jānis Blanks, Reinis Liepa, Zane Tuča, Zīle Ziemele, u.c. Par Cēsīm, glezniecību un mākslas spēju glābt pasauli sarunājos ar gleznotāju un ilggadēju “Art Cēsis” darbnīcu dalībnieku Ritumu Ivanovu.

Vispirms es vēlētos Jūs aicināt pakāpties kādu laika sprīdi atpakaļ un mēģināt restaurēt to sākotnējo sajūtu, kas saistās ar mākslu, respektīvi - kāds bija Jūsu ceļš mākslā un kādi bija pirmie apzinātie soļi?

Jāsaka, ka viss sākās diezan intuitīvi un neapzināti, jo caur zīmēšanu un gleznošanu ienāca arī sevis apzināšanās. Jebkura nozare prasa kaut kādu treniņu un tas mani saistīja, parādījās interese un es to sāku darīt. Kaut kas arī sanāca un tas uzturēja to sajūtu, ka to vajag turpināt darīt un, ka tā ir tā īstā lieta.

Kāda ir Jūsu kā mākslinieka ikdiena un, ja vēlaties atklāt, tad pie kā strādājat šobrīd?

Ikdiena ir mēģināt noturēt fokusu uz to, kas ir svarīgs. Tās izvēles ir daudz un tad, kad ir mācību process, virzība veidojas pati no sevis, piemēram, skola, tad akadēmija, dažādi projekti, bet tad, kad tu esi savā radošajā laukā, tu esi savā ziņā neatkarīgs, vari izvēlēties, ko dari. Tur parādās personīgā atbildība, cik labi tu spēj fokusēties un sajust tā brīža nozīmi, kā arī kam un cik daudz tu velti savu laiku. Arī radošajā procesā tu vari pārstrādāties un tas ne vienmēr ir labi.

Lai radītu konceptu un, lai radītu darbu ir nepieciešami dažādi prāta stāvokļi. Kad projekts top, tev tas aktīvi jāpiepilda, savukārt, laikā starp projekiem esmu meklēšanas periodā, tad vairāk vajadzīgs brainstorms, atbrīvošanās un praktiska darbība nav vienmēr nepieciešama. Tad ir laiks izpētei, sagatavošanās procesam vai pat vispār aizmiršanās ārpus visa radošā, lai nāktu kāds impulss un kaut kas saslēgtos.

“Art Cēsis” ik gadu vasarās rīko mākslinieku plenērus, arī Jūs esat daļa no šīs iniciatīvas, sakiet, kāpēc tieši Cēsis tika izvēlētas par šī notikuma vietu?

Cēsis ir mana dzimtā pilsēta, tur dzīvo mani vecāki un tur pavadīju savu bērnību. Katra atgriešanās Cēsīs ir silta un patīkama. Tomēr ar padomju laika beigām, sākoties pārmaiņu procesiem uz Cēsīm es devos mazāk, savukārt, tagad atkal esmu atgriezies pie sajūtas, ka man patīk tur atgriezties. Vasarā pavadu tur laiku ar ģimeni un bērniem.

Padomju gados Cēsīs notika starptautisks akvarelistu plenērs un iniciatīva rīkot biedrības “Art Cēsis” (kā vadītāja ir Inese Ciekure) plenērus nāca no Cēsu pilsētas puses. Tad sapratām, ka Cēsīm ir tā aura, kas saistās ar radošumu, cilvēkiem, māksliniekiem, taču pati darbība pilsētā ir redzama maz. Arī tādas reālas darbības pilsētā nenotika, man tā šķita. Tomēr ar vien vairāk projektu tur sāka attīstīties un mēs esam viens no tādiem radošajiem kolektīviem, kas regulāri sāka Cēsis pieņemt par mājvietu, kur turpināt radošo projektu. Plenēram joprojām nevaram pielikt konkrētu nosaukumu, vai tā ir vasaras skola, vai radošā darbnīca, vai meistardarbnīca, vai gleznotāju skola… Mēs aicinājām māksliniekus, kas vasarā labprāt uzturētos Cēsīs un veidojām vietu gan radošam, gan sevis izziņas procesam. Tāpat mēs komunicējam ar citiem projektiem, piemēram, Cēsu Mākslas festivālu, Ruckas muižu, mākslas telpu MALA, un citiem, kas padara Cēsis dzīvākas.

Plenēru fokuss ir eksperiments ar tehniku, vai pareizi?

Jā, eksperiments ar tehniku, vai drīzāk iedziļināšanās un mācīšanās, jo kamēr tev nav īstu materiālu, tu īsti nezini, ko darīt. Tāpēc mēs pieaicinājām Dmitriju Laščetko, kurš ir tehnoloģiju eksperts un pasniedzējs Mākslas akadēmijā, un pētījām, piemēram, olu temperu, pigmentu veidošanu, šogad ir vēlme saprast kazeīna temperu. Tās visas ir pamata zināšanas glezniecībā. Skolā esmu daudz mācījies, taču ne visu paspējis izpētīt un tad, kad ir brīvāka atmosfēra un vairāki cilvēki kaut ko kopā dara, tad notiek brīvs process, kurā varam uzdot jautājumus, mācīties viens no otra… būtībā notiek mācību process. Rodas iespēja iedziļināties, saprast, papildināties.

Pievēršoties Jūsu darbiem un tehnikai, kurā strādājat, vēlos vaicāt, kāds bija process līdz nonācāt līdz savam rokrakstam - svītrojuma tehnikai, un, kā tā turpina attīstīties?

Skola ir tā, kas iedod pamatu gan par tehnoloģijām, gan materiāliem un jebkuram mākslas darbam viena daļa ir ideja un otra daļa ir tehnika vai materiāls, bet, ja tu nepārzini vismaz pamatu, tad tu visu laiku mokies. Manā gadījumā, izejot cauri klasiskajai glezniecībai un saprotot, ka glezniecības pamatuzdevums ir krāsa un divu dimensiju attēlojums, mani interesēja tās plaknes piepildīšana ar dzīvību, ar krāsas telpu, gaismu. Mans fokuss ir cilvēka seja, tas, cik telpiska tā ir un, kā ar to var strādāt. Kādreiz man šķita, kaut ko iemācoties, tu zini visu, bet patiesībā tu visu laiku mācies un tāpēc eksperimenti visu laiku ļauj nedarīt vienu un to pašu, meklēt jaunas iespējas. Tā glezniecības valoda paliek plašāka.

Vēlos pietverties kādam pavisam nesenam notikumam - izstādei “Vērotāja laiks”. Kādā intervijā minējāt, ka Jums interesē “portrets kā ziņas un idejas nesējs”- vai varat pastāstīt, kā portrets nokļuva Jūsu uzmanības centrā?

Tas man pašam ir centrālais jautājums un sevi saprast ir visgrūtāk. Man īsti nav izskaidrojuma no kurienes nāk interese par portretu, bet visu laiku to pētot un ievietojot ar vien jaunus konceptus portreta glezniecībā, man visu laiku ir interesanti un aizraujoši. Portrets var būt avots no kura smelties gan idejas, gan iedvesmu turpināt darbu, garlaicīgi nav nekad, cilvēku sejas ir tik dažādas. Kā haika vai jebkura dzejas forma, kas ir ļoti koncentrēta, arī māksla prasa diezgan lielu skaidrību un, lai kaut kādu domu sapakotu izstādes formātā, ir kaut kāds filozofiskais lauks, kam es izeju cauri un saprotu, ko es varu piedāvāt. Manā uztverē portrets ir interesants, tajā ir iespēja būt, man ir iespēja atklāt pašam sevi un piedāvāt citādāku skatījumu. Man liekas, ka ir vērtīgi dalīties ar to, ko es redzu.

Arī jūsu dēls Rasmuss jau kopš bērnības ir Cēsu plenēru dalībnieks un šobrīd Cēsu izstāžu namā aplūkojami viņa darbi izstādē “Spožums un posts”. Ko Jūsuprāt jaunie meklē mākslā, ņemot vērā mūsdienu digitālo mediju un tehnoloģiju pārbagātību un to sniegtās iespējas?

Abi divi mani puikas piedalījās plenēros. Sākotnēji abi brauca līdzi vienkārši tur pavadīt laiku, skicējot un zīmējot, bet Rasmuss turpina mācības Rozentāla mākslas skolā un viņš jūtās tā, ka tas ir lauks, kas viņam nāk vieglāk. Arī viņš ar vien vairāk saprot vizuālo valodu un ir jāmācās, protams, tehniski apgūt lietas. Viņa izstāde kopā ar draudzeni Martu ir jau citā kvalitātē, saprotot, ka, ja ir dota telpa un vieta, tad ir platforma un māksla ir šajā gadījumā ir rupors. Tāpat, kā mēs visi izmantojot sociālos medijus, vai nu radam kontentu, vai nē. Šajā gadījumā, kad strādājam ar savu saturu, saprotam, cik tas ir neviennozīmīgs un bieži vien arī to, ka tādā lielā, globālā mērogā mēs daudz neko jaunu mēs neradīsim. Taču mēs vienmēr varam ienest savu skatījumu, kas vienmēr ir ļoti būtisks, kaut arī globāli mēs pasauli uzreiz neizmainam.

Rasmusa un Martas gadījumā ir interesanti, ka viņi tādā kolaborācijas, sadarbības veidā, apspriežot informācijas lauku, rada savu versiju par to. Un interesanti, ka tas ir rezultējies glezniecības formātā, kas ir pietiekami sarežģīts, lai par ko tādu komunicētu.

Paturpinot Jūsu teikto par mākslas spēju mainīt pasauli, vēlos vaicāt, vai ticat, ka māksla vispār spēj ietekmēt pasaules notikumus, vai vismaz padarīt pasauli par nedaudz patīkamāku vietu, kur atrasties?

Tiklīdz uzdodam šo jautājumu, saprotam, ka tas ir milzīgi plašs un šķiet pat neatbildams, bet pēdējā laikā ir izskanējuši daudz jautājumu par to, vai māksla dziedē, ņemot vērā slimības un pandēmiju, vai māksla glābj, vai ar to var cīnīties, ja norisinās karš. Visiem šiem jautājumumiem klāt nāk pozitīva atbilde, ka tā tas ir, ka var. Mēs redzam, ka, ja mākslas nav, tad mums nav, kur glābties, ja mākslas nav, mēs nevaram sevi izlikt uz āru, mums nav radošo iespēju un iespējas izpausties. Ja analizējam sevi un piedāvājam kaut kādus risinājumus, tad arī citiem ir interesanti. Māksla ir tā telpa, kur sabiedrība garīgi aug un ne velti gan izstāžu zāles, gan objekti, gan telpas, gan sociāli aktīvi projekti ir turpat pie mākslas, tajā lauciņā.

Cilvēkam ir jāprot uzrakstīt, ir jāprot pateikt doma, jāmāk vizuāli komunicēt. Māksla ir tāda vizuāla komunikācija, reizēm ļoti tieša, reizēm estētiska, reizēm filozofiska, reizēm psihoanalītiska, viss notiek vienlaicīgi. Bet, ja mēs  sev uzstādam uzdevumu, ka man tas ir jādara, tad bieži vien mākslinieks sabrūk zem tāda uzdevuma smaguma. Mākslinieki rada no otras puses - tad, kad ir vajadzība, tad, kad tu esi gatavs un nobriedis un, tad tam ir liels svars. Es domāju, ka cilvēki apzinās, ka tam ir jēga un tāpēc arī ļoti labi saprotu iniciatīvu “Mākslai vajag telpu”, jo telpa ir vajadzīga, kur tam notikt un būt.

Vai ticat, ka Latvija tiks pie sava laikmetīgās mākslas muzeja un, kā Jūs redzat vai izjūtat muzeja neesamības sekas?

Gan jau, ka līdz muzejam nonāksim un nekur tas nepaliks, bet sekas ir diezgan bēdīgas. Mēs jūtam izglītības trūkumu un cilvēku ignoranci, jo nav tās iespējas apskatīt mūsdienu mākslu. Bieži mēs redzam, ka cilvēki ir ļoti naivi, neapzināti. Tā var izjust muzeja trūkumu. Cilvēku neziņa, kā būt mākslas klābūtnē… ja kādreiz māksla bija īpašu cilvēku kategorija un tie tiecās sevi ļoti identificēt ar iespēju būt mākslas klātbūtnē, tad pasaule tagad ir visos veidos pietiekami demokrātiska ar dažādu uzskatu izteikšanu, bet tas nerada priekšstatu par to, kur māksla ir un kāpēc mākslai un mūsdienu mākslai būt. Tagad šie jautājumi ir pacelti un māksla telpas ir, bet joprojām trūkums ir tajā, ka pa maz to viedokļu kustināšana ir bijusi un par maz tādu piemēru - labas izstādes, dažādas izstādes… Tāpat kā tad, kad pastāv dažādas kultūras un rases vienuviet, tā ir ļoti daudz kustības -  viedokļu kustība, ideju kustība un tai ir kaut kur jāpastāv, tāpēc telpai ir jābūt pietiekami atvērtai un plašai. Ja padomju laikā tie bija kultūras nami, tad mūsdienās tie ir mūsdienu mākslas muzeji, kas ir centri jebkurā megapolē, kur cilvēki grib pavadīt laiku, uzturēties, kur ir interesanta arhitektoniska vide, kur ir mūzika, literatūra, visas mākslas formas. Būt patīkamai telpai kā tādai, kur uzņemt informāciju, kuru tu neesi iepazinis. Tā ir iespēja un vieta, kur mācīties.

Raksta tapšanu atbalsta: Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs