Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Roja, Kurzeme

Rojālistu kods

Teksts: Andris Akmentiņš

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.

Rojālistu kods

Iedomājieties – pasaulē miljoniem cilvēku karo vai badojas, apmēram tikpat daudzi aizturētu elpu vēro, vai biljarda bumba trāpīs mērķī, bet jums nejauši piesitusies sajūta, ka saprotat mākslu. Vai līdzīgās domās ir vismaz trīs cilvēki desmit soļus tālāk par Miera ielu, un ko ar to iesākt? Ar ko aprunāties? Aizvien pieaugošais troksnis nošķiebj orientierus, bet pilnveidošanās un eksperimenti, radošie ceļojumi ārpasaulē un sevī prasa tik daudz laika, ka nopietniem spēlētājiem vairs nav sīkas vaļas aizstaigāt līdz sarkanajam paklājam. Tur tāpat pietiek drūzmas, un kino ar realitāti ir tiešāka saikne, nekā šķiet, jo cilvēks lielāko daļu dzīves nosēž tumsā. 

Īsā apgaismības zibsnī, kamēr žūst krāsa scenogrāfijas skicēm filmai par atmodas laika politiķi Itu Kozakeviču, divi vīri apspriež kinofestivāla RojaL pastāvēšanas brīnumu, kas mākslinieka Jurģa Krāsona mierīgajā balsī izzīmējas skaists un loģisks. Mums kopā ir vairāk nekā gadsimts un vismaz viena animācijas filma, kad tad vēl.

JK: – Pirmo RojaL izveidojām 2011. gadā. Biju apskrējis pasauli, paburzījies festivālos un aptvēris, ka mani tur neviens negaida. Kinofestivāli pat eksotiskajā Meksikā kļuvuši par producentu saostīšanās rituālu. Varbūt vienīgi Kannās mazliet ir nozīme vārdam režisors. Vēlējāmies izveidot notikumu jaunajiem radošajiem un samaisīt gaisu. Citādi Kultūras akadēmijas nosaukums mums ir, bet nav sasniegts atbilstošs process. Gribējām, lai studenti ierauga pasauli ārpus skolas, ka varbūt pasniedzēju lokā pieņemtais citā rakursā vairs nav pirmā numura vērtības. Sākotnēji darbu vērtētāji bija Latvijas režisori un operatori, nu jau žūrija ir starptautiska. 

AA: – Izklausās vienkārši, bet festivāls neradās tukšā vietā. Globālo ainu iezīmējām, parunāsim par tavām vietējām saknēm un Roju. Kas tur apakšā? Kuršu lepnums, lībiešu spīts, kas vēl? 

JK: – Mazliet no visa. Esmu ceturtdaļlībietis. Krāsonu Katrīna jeb dziesmu teicēja Kača, vectēva brāļa sieva, Mazirbē bija tāds leģendārs spēks tautas tērpā, savā lībiešu krastā. Viņai nākot rīta apgaitā pie jūras, padomju karavīru ierinda vienkārši pašķīrās, izlaižot viņu cauri. Tāda sieva.
Vectēvs Ernests Krāsons Rojā bija pirmais kolhoza priekšsēdētājs. Toreiz zvejniekiem to sauca par arteli. Kad ieradās komunisti dzīt večus kolektivizācijā, tie bija pateikuši pretī – ja Krāsons ies, tad mēs arī, ja ne, tad ne. Dabisks līderis. Pēc vectēva Rojā saimniekoja leģendārais Miķelis Lisments, ieviesa centra elpu mazā ciemā, uztaisīja dzīvi, sākot ar skolu 800 bērniem. Sabūvēja skolotāju mājas, cīnījās par labiem speciālistiem, radīja zvejnieku kolhozu miljonāru.
Tā nu es ierados ļoti unikālā vidē, kam bija sava nozīme. Jūras piekraste bija slēgtā zona, te netika iekšā visādi švaļi. Pietiekami brīvajā priežu čiekuru gaisā varēja elpot un nejust sociālismu. Iebraucēji no citurienes pēc trim mēnešiem runāja latviski, jo vietējie vecie uz krievu valodu nespēja pāriet. 
Zīmēšanas pulciņā bija augsts līmenis, tur varēju darboties, jo vienmēr kaut ko zīmēju jau kopš bērnības. Otrs no RojaL veidotājiem, Sandis Šteinbergs, bija vijolnieks jau 6 gadu vecumā. Rojas mūzikas skola arī bija augstā līmenī, pašiem savi instrumenti. Kad iestājos Rozentāļos, bet Sandis Dārziņa skolā, tad vietējiem bija ko brīnīties un lepoties.

AA: – To uzreiz var just, ja laukos nav šādas īpašas vides. Cilvēkiem nav, pret ko atsperies, ar ko parunāt. Cik ar zāģi nopelna, tik izčurā, un nākamais pakāpiens dzīvē neatrodas. Rojas kolorītie personāži nāk raudzīties filmas?  

JK: – Kādreiz nāca. Neviens vairs nav dzīvs. Vienā no pirmajiem festivāliem žūriju vadīja Juris Pakalniņš, žēl, ka viņš neturpina veidot savas filmas. Bargi nokritizēja visus, bet pēc tam dabūja ciest, vietējie bija šo kārtīgi iespieduši kaktā un strostēja: tu neko nesaproti, par jūru tās filmas bija! 
Jauno kinomākslinieku audzināšana palikusi RojaL centrā. Var teikt, ka RojaL izaudzināja jaunu studentu tipu – tādus, kas runā pasniedzējiem pretī. 
Savukārt mūsu uzdevums ir noturēt pietiekami augstas prasības filmu atlasē. Nekad nevar iepriekš pateikt, kuras valsts jaunie talanti noteiks toni. Pēkšņi igauņi visus izpogā, tad poļi, šovasar uzvarēja lietuvietis. Režisoru dēli automātiski netiek RojaL programmā. Kā Kinoakadēmijas biedram man jāizskata cauri visi iesniegtie darbi, un, manuprāt, Eiropā pašlaik valda visai pamatīga krīze. Man šķiet, tai pamatā ir stāstu trūkums. Jo klasiskie vairs neder, bet jauni paņēmieni vēl nav izkristalizējušies.

AA: – Man stipri jāpiepūlas, domājot, vai esmu kādu talantu izaudzinājis. Ļoti lepojos, kad Andris Kalnozols (Romāna Kalendārs mani sauc autors) intervijā atminējās manu radošo lekciju Talsu jauniešiem. Kas izšķīlies no RojaL laureātiem?

JK: RojaL uzvarētāji ir brāļi Ābeles, Madara Dišlere, filmas Paradīze 89 režisiore. Gintu Zilbalodi nu var saukt par latviešu animācijas jauno flagmani. Mums ir RojaL paaudze, kuriem jau ir vai kuri pašlaik veido savas pirmās lielās spēlfilmas. RojaL ceļamaize nozīmē to, ka tevi uztver pozitīvi paša mājās, ka arī tavā ciemā tev paliek pamatiņš. 

AA: – Kā es šo saprotu! Lūk, varētu būt labs stāsts! Oskariem apbalvots režisors aizblandās līdz dzimtajam ciemam, kur neviens viņu nepazīst, un sadod pa muti viņa filmas stilā. 

JK: - Vai ar Kaurismeki nenotika tieši tā? Pareizā lietu kārtībā saikne starp vietējo un globālo nostrādā abpusēji. Kādā brīdī Rojā bija skaidrs, ka zivju ir pārāk maz un zvejniecība vairs nevarēs šo vietu uzturēt. Toties jaunā estrāde ir uzbūvēta, tur redzu arī RojaL nopelnu, mums tomēr nedēļas nogalē līdz pat 10 000 cilvēkiem izskrien cauri.
 
AA: – Cenšos aptvert pasākumu, kura sponsoru sarakstā blakus nostājas Talsu Vēstis, Astarte nafta, Itālijas vēstniecība un Eiropas Kinoakadēmija, – nudien, globālais un vietējais roku rokā. Esmu ļoti pateicīgs, ka ievilki mani festivālā, ka varēju uzstāties Rojas jaunajā estrādē, ieelpot šo vienkāršību un atvērtību, saņemt no Pētera Vaska rokām diplomu par piedalīšanos, nākamajā mirklī iejukt kinomīļu burzmā, mosties līdz ar saullēktu un pēc rīta peldes atrast vecas klavieres tukšā pludmales kafejnīcā, vērot, kā mana improvizācija ietekmē mākoņus. Uz mirkli atcerēties, ka esmu piemirsis būt laimīgs. Iespējams tikai RojaL. 

JK: – Jā, es arī esmu festivālā ievērojis daudzus citu mākslu pārstāvjus. Dažādi rakstnieki, mākslinieki atbrauc un piedalās, īpaši sevi neafišējot. Atvērtība citām mākslām ir vēl viena dimensija, mums ir kino, mūzikas un mākslas festivāls, mēs, protams, dodam priekšroku ar kino saistītai mākslai.
Šogad dokumentālists Zviedris atskrēja no filmēšanas Alūksnē, jo mēs sarīkojām viņa filmas seansu. Negribi paēst kaut ko? Nē, paldies – parunājām, un viņš aizskrēja atpakaļ strādāt. Tādi cilvēki ir mūsējie, rojālisti. Kas izjūt dalību kā nepieciešamību, jo galvenais ir cilvēciskais kontakts. Nevis ka tev filma labi tirgū aizgājusi, bet saruna.
Reiz staigāju pa Berlīni, iedomājos – jāieiet Eiropas Kinoakadēmijā, viņiem tur birojs. Izraisīju vieglu kultūršoku, viņi nebija iedomājušies, ka var kāds Kinoakadēmijas biedrs atnākt uz viņiem paskatīties klātienē. Pēc tam jau tālāk e-pastos visu nokārtojām, kā ierasts. Taču klātienes sarunas noris siltuma gaisotnē.  
Te jāpiebilst, ka visam ir nozīme, lai izveidotu festivālu. Ka novads saprot un novērtē. Ka ir atsaucīgi un sparīgi vietējie palīgi, piemēram, skolotājs Juris Viļamas, kuru dēvēju par RojaL kultūras ministru. Ka vietējie skatītāji atceras un atnāk. Ka viss Eiropā uzfilmētais ir jāmaļ cauri pastāvīgi, cenšoties uztaustīt un atvest mājās labāko. Un beigās – lai apmeklētājam šķiet, ka tas viss notiek ļoti viegli. 
Šovasar vienā seansā divas minūtes pirms desmitiem domāju – nu tā, tukši soli, beidzot esam sasnieguši nulles punktu. Nākamajā mirklī – milzīga jezga, piebrauc pilna zāle, ļaudis sapirkušies veikalā pēdējā brīdī visu ko.

AA: – Saikne ar krievu kino arī palikusi šajos globālā kara apstākļos? 

JK: – Uz festivāliem Maskavā mani sauc, bet žēl laika. Patīk, ja risinājumi ir konkrēti, piemēram, pašlaik mūsu filmēšanas grupā darbojas 15 ukraiņu. Visiem kopā vājprātīgais posms jāpārdzīvo. Bet ko nozīmē globālais karš? Ne jau svētais karš starp konservatīvām vērtībām un Rietumiem, kā varbūt kāds monarhs iedomājas. Tas ir tieši tikpat tizlu iedomu karš, it kā mēs uzbruktu Lietuvai un censtos visiem bazūnēt, ka tas ir globāli nozīmīgi. Globāls ir tikai fakts, ka saprātīgi cilvēki visā pasaulē stājas tam pretī. 
Vienlaikus ar mūsu aktīvo dzīves pozīciju pašu RojaL mēs veidojām kā novilktu robežu – te ir mākslas pasaule. Te ir vieta, kur apskatīties kvalitatīvu kino, neparastu gleznu. Vai pat vienkārši atstājām tukšu gleznas rāmi pie jūra – tur jau ir kino, noliec malā mazliet savu kreativitāti un baudi, nestreso par karu un kovidu. Un cilvēki aizbrauca no Rojas atpūtušies. Jo rojālists ir domāšanas kods, kurā svarīgs cilvēka, mākslas un dabas kontakts, gatavība ieguldīties, atvērtība, radošās dzirksts mijiedarbība starp dažādām kultūrām, mākslas veidiem, varēšanas līmeņiem un paaudzēm. Lai mēs nesēdētu katrs pie sava ekrāna, bet dziļākajā būtībā satiktos. Tas ir visa šā pasākuma iemesls un mērķis. Tā mēs kopjam spēku, kas liek kareivju ierindai piekāpties, gluži kā tas izdevās vecajai Kačai.

Pie Jurģa Krāsona Miera ielas namā viesojās Andris Akmentiņš

 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Talsu novada pašvaldība