Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Siguldas novads, Vidzeme

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Teksts: Didzis Ruicēns
Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Dramaturģija un teātris kopumā, manuprāt, ir mākslas veids, kas nodarbojas ar kādu diezgan svarīga procesa pētniecību. Šī parādība un process ir pretruna. Tāda cilvēka pelēkās zonas atklāšana, domāšana par to, kāpēc kāds cilvēks var šķist labs vai slikts, kāpēc kāda darbība raksturojama kā morāli un ētiski pieņemama vai tieši pretēji – apšaubāma. Dramaturģija ir dažādu kolorītu un pretrunīgu raksturu meklēšana un veidošana. Un, tā pavisam noteikti ir stāstniecība. Latvijas un latviešu vēsture ir pilna ar pretrunīgiem cilvēkiem. Pēdējo gadu Latvijas kultūras telpa arvien vairāk sāk interesēties par dažādajām pretrunīgi vērtētajām vēstures personībām, ko precīzi iezīmē tādi darbi kā Māra Bērziņa romāns Nākotnes kalējs (2021), kur autors aplūko Viļa Lāča (1904 – 1966) dzīvi savā interpretācijā. Parādās arī literāri darbi par laikmeta pretrunām, piemēram, Aivara Freimaņa (1936 – 2018) romāns Katls (2018). Teātrī vairāk gan pēdējos gados redzam spilgtus dokumentālā un politiskā teātra darbus, kuri pēta mūsdienu pretrunīgos lēmumus un personības, piemēram, Jāņa Baloža un Valtera Sīļa izrāde Veiksmes stāsts (2016, Latvijas Nacionālais teātris). Tie ir tikai daži man tuvi piemēri. Šādu, nosacīti viņus varētu dēvēt par sliktajiem, tēlu mūsu kultūrtelpā ir pietiekoši. Viens no senākajiem, ar kuru mani iepazīstināja skolas laikā, kā tādu, teiksim, latviešu nodevēju pirmssācēju, bija lībiešu valdnieks Kaupo (? – 1217). Viņa vārds mūsdienās vēljoprojām ir aktuāls domājot par lībiešu valdnieka izcelsmi, tas ir, viņa pils atradusies Turaidā, mūsdienu Siguldas novadā, kas vēljoprojām piesaista arheologus un apmeklētājus.

Laikam pirmā reize, kad šis vārds ielauzās manā apziņā bija septītās klases vēstures stundās, kad mācījāmies par krusta kariem Baltijas teritorijās. Principā neko vairāk par faktiem, ka Kaupo bijis valdnieks, kristījies, pavadījis laiku Romā un tad slepkavojis savus tautiešus pa labi un kreisi es tā arī īsti neiemācījos. Nākošreiz viņš parādās literatūrā, lasot Raiņa (1865 – 1929) lugu Uguns un nakts (1911), kur autora izveidotais antagonists Kangars stundās tiek salīdzināts ar Kaupo kā nodevēja arhetipu.

Tādi nosacīti melnbaltie raksturi dramaturģijā man asociējas ar diezgan lielu didaktiku, tas ir, faktoru, ka lugas autors vai autore grib man burtiski ar pirkstu parādīt, kā tad īsti ir pareizi. Kā ir labi, tikumīgi un nepieciešami, lai viss būtu kārtīgi un kā nākas. Principā, tādos brīžos lugas raksturs nav raksturs. Tā ir mēbele, kas runā vārdus, vārdus, vārdus. Veidojot klasisku dramaturģijas darbu vai jebkādu dramaturģijas darbu, principā, ir jāmāk veidot raksturs. Un šim raksturam parasti piemīt četras pazīmes – vecums, nodarbošanās, izcelsme un sapnis. Kaupo gadījumā (vismaz iepriekš minētajā traktējumā) parādās aptuveni trīs no četrām pazīmēm, kas arī šajā skolas piemērā tiek atrautas no vēsturiskā konteksta. Tieši šis iepriekšējais priekšstats mani noveda pie salīdzinoši divejādām sajūtām. Teikšu godīgi, Kaupo nav cilvēks un vēsturiska persona par kuru es ikdienā domāju. Principā, es par viņu sāku domāt pēdējās dienās, kad veidoju šo rakstu. Tātad manas un šī cilvēka, vairāk pat, tēla attiecības nav diez cik tuvas un tālāk skolā iegūtajām zināšanām tās nav aizgājušas, jo tas īsti nebija nepieciešams.

Kad sāku meklēt informāciju šim rakstam, apsvēru ideju, ka vajadzētu lūkoties klasiķos, tas ir, piemēram Andreja Johansona (1922 – 1983) kultūrvēsturiskajās esejās vai Arnolda Spekkes (1887 – 1972) tekstos. Šie cilvēki aprakstījuši dažādus Latvijas vēstures posmus, sniedzot aizraujošus skatījumus uz personībām un notikumiem, pat lūkojoties uz tiem ar šī laika acīm. Domājot par viņa laiku un šī teksta centrālo tēlu diezgan interesantu skatījumu par vēsturiskām figūrām esejā Senlatviski silueti (1994) sniedz Johansons: “Mums zināmo latviešu biogrāfiju skaits līdz pat 19. gadsimta vidum ir ļoti niecīgs. Dažādos vēstures avotos it kā ekrānā pazib viena otra senlatviska vai veclatviska seja, taču tie ir tikai īsi momenti, kas labākajā gadījumā dod vielu konstrukcijām un minējumiem, bet kas tomēr allaž atstāj mūs neapmierinātus.”[1]

Neskatoties uz vēstures avotu pieejamību un jau veiktiem pētījumiem par Latvijas teritoriju Krusta karu laikā, manās acīs Kaupo ir un paliek šis neviennozīmīgais, Johansona vārdiem izsakoties, veclatviskais siluets. Viņam ir aprises, pretrunas un neviennozīmība, tomēr balss, kuru mūsdienās viņam dodam tikai daļēji ir viņa paša. Tā ir piepildīta ar mūsu attieksmi un interpretāciju. Un jebkāda pretrunīga tēla interpretācija arī pati par sevi būs pretrunu pilna. Rakstā Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800. atceres diena Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Jānis Rudzītis sniedz diezgan līdzīgu skatījumu. Viņš raksta: “Analizējot arheoloģiskajā izpētē iegūtos materiālus un salīdzinot tos ar rakstītajos vēstures avotos minēto informāciju, iegūstams arvien dziļāks priekšstats par sabiedrību un dzīvesveidu laikā, kad dzīvoja, valdīja, karoja un ticēja lībiešu vecākais un valdnieks Kaupo. Mēs nekad neuzzināsim, kas tieši notika Kaupo sirdī, un atliek tikai minēt, ko Kaupo šodien paustu pats, ja viņam būtu tāda iespēja.”[2]

Mana attieksme pret šo vēsturisko siluetu arī nav diez cik viennozīmīga. Iespējams, to visvairāk raksturotu kādā nesen piedzīvotā sarunā dzirdētais – šis ir laiks, kad it īpaši mūsu paaudze domā par pagātnes vērtību atkārtotu pārvērtēšanu un pārskatīšanu. To, kas kādreiz bijis kanons, tradīcija vai pašsaprotamais, ar laiku tāds vairs nav. Jo mainās laiks, mainās konteksti un parādās arvien jaunas ziņas un informācija par pagātni, kas, nenoliedzami, ietekmē cilvēka attieksmi pret to. Pašlaik gan jāsaka, ka notiek vairāk nesenākas (līdz 19. gs. sākumam) vēstures pārskatīšana, iezīmējot potenciālos vērtību pārkontekstualizācijas un pētniecības ceļus arī senākai vēsturei. Laikam, ka Kaupo laiks vēl nav pienācis un kādu laiku nepienāks. Tomēr, iespējams, ka kļūdos. Gribētos teikt, ka laiks rādīs, un gan jau tā arī būs.

           

[1] Johansons, Andrejs (1994). Vēju mezgli. Rīga: Apgāds Daugava, 50. lpp.

[2] Rudzītis, Jānis (2017). Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800 atceres diena. Pieejams: http://www.livones.net/lv/norises/2017/gaujas-libiesu-valdnieka-kaupo-naves-800-atceres-diena

 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Siguldas novada pašvaldība