Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Rojālistu kods

RojaL – starptautisks kinofestivāls, kas notiek Rojā kopš 2011. gada. Galvenais mērķis – sarīkot jauno režisoru darbu skati un konkursu, veicinot izaugsmi un domu apmaiņu. Ik reizi uzmanība pievērsta arī kādas Eiropas valsts kinoklasikai. 2022. gads bija veltīts itāļu kino.
Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Sloveckis

Teksts: Jānis Holšteins - Upmanis
Sloveckis

Atrast Slovecki ir gluži kā meklēt adatu siena kaudzē – informācijas par viņu ir maz, un tā ir skopa, enciklopēdijas klusē, nākas balstīties vien uz atmiņu nostāstiem un leģendām. Un tomēr Slovecka klātbūtnes, iespējams, izšķirīgā nozīme Vilhelma Purvīša dzīvē liek uzmeklēt vislielāko palielināmo stiklu un nodoties rūpīgai pētniecībai. Vēlāk aizdomājos – arī manā dzīvē taču ir bijis tāds pats sloveckis. Gan jau arī es kādam esmu bijis sloveckis...

Kļastiči (mūsdienās – Kļašici) ir maza pilsētiņa tagadējā Baltkrievijas teritorijā, 80 kilometrus no Latvijas robežas. Tā ir tik maza, ka tai cauri pat nav izbraukusi "Google Maps" automašīna, lai nofotografētu šīs pilsētas ieliņas. Uz šo mazo miestiņu 1886. gadā pārcēlās Vilhelma Purvīša tēvs Juris ar ģimeni, kur rentēja dzirnavas. Viņi centās pielāgoties jaunajiem apstākļiem un uz vecākā dēla palīdzību tika liktas lielas cerības. Bet tolaik četrpadsmit gadu jaunajam Vilhelmam ceļš jau bija izlemts: māksla. Kaut kāda iekšēja nepieciešamība piespieda topošo gleznotāju rūpīgi zīmēt uz papīra kokus, ēkas, dzīvniekus. Vilhelms to darīja slepeni – neviens nedrīkstēja redzēt viņu zīmējam. Pārāk neparasta viņam šķita šī nodarbe.

Lai arī mākslas pasaule topošo gleznotāju vilināja, viņš tikpat nopietni izturējās arī pret fizisku darbu. Lai palīdzētu ģimenei saimniecībā, jaunais Vilhelms Brutuļos pie Smiltenes Dances dzirnavās ar kārstuvi, vērptuvi, austuvi, zāģētavu un kaulu maltuvi izmācījās meldera amatu. Pēc mācībām Purvītis sava tēva dzirnavās ierīkoja vilnas kārstuvi, pats pagatavodams visus dzelzs darbarīkus.

Tikmēr 50 kilometru no Kļastičiem atrodas Drisas ciems. Kādu dienu līdz Vilhelmam atnāca ziņa par neparasto gadījumu ar Drisas pareizticīgo priestera Slovecka dēlu. Tas devies uz Pēterburgu, lai, turpinot ģimenes tradīcijas, iestātos Garīgajā akadēmijā, taču pēdējā brīdī paklausījis sirds aicinājumam un iestājies Mākslas akadēmijā. Un nupat jaunais Sloveckis esot pārradies mājās vasaras brīvlaikā. Pēkšņi nieka 50 kilometru attālumā bija uzradies cilvēks – Mākslas akadēmijas students! Ar zīmēšanu apmātajam Vilhelmam viņš noteikti bija jāsatiek un jāuzzina viss par iestāšanos akadēmijā, studijām un sadzīvi. Un viņš devās ceļā. Kājām.

Sloveckis, izvērtējis Purvīša zīmējumus un tajos saskatījis nepārprotamu talantu, uzņēmās Vilhelma mentora lomu. Viņš ne tikai mudināja topošo gleznotāju stāties akadēmijā brīvklausītāja statusā, bet arī sazinājās ar Kļastiču ciema īpašnieku Ubriju – diplomātu un akvarelistu –, lūdzot jaunieti atbalstīt. Ubrijs apsolīja 15 rubļu lielu atbalstu mēnesī. Atlika tikai steidzīgi rakstīt lūgumu akadēmijai, lai viņu uzņemtu aspirantos. Vēstule rakstīta 1890. gada 25. jūlijā.

Kaut kur miestiņā Purvītis sadabūja mazu ģipša figūriņu, ne vairāk kā pirksta lielumā, – eksāmenā esot pēc ģipšiem jāzīmē. Sagatavojis 5 vai 6 mazus un šaubīgus zīmējumus, Vilhelms sapakoja savu kasti un čemodānu. Ieradies Pēterburgas muzejā, viņš sākotnēji esot pārbijies, kad ieraudzījis klasisko skulptūru atlējumu galeriju, kur eksāmeniem gatavojās jaunie aspiranti. Iestājpārbaudījumos piecās stundās bija jāatbur Hēras baltā ģipša galva. Rezultātā – no 140 visas Krievijas impērijas aspirantu pārbaudījumu bija izturējuši 35. To vidū – arī Purvītis. Viņš pats vēlāk teiks: “Kā tiku akadēmijā, vēl šodien nesaprotu.”

Ar iestāšanos akadēmijā sākās nopietnais studiju darbs un mākslinieciskā pašizaugsme. Sloveckis sākotnēji Purvītim visās lietās izpalīdzējis – gan ar pajumti, gan padomiem un kontaktiem. Lai arī pats Sloveckis nav bijis apveltīts ar izcilām mākslinieka spējām, viņa entuziasms un atbalsts jaunajiem gleznotājiem bijis izšķirīgs radošo šaubu brīžos. Tāpat Sloveckis lieliski zinājis visas dzirdētās operas, viņš bijis labs aktieris un lielisks stāstnieks. Un tomēr – dzīvē nelaimīgs. Arī mākslās viņš nekā ievērības cienīga nav sasniedzis. Tā vietā Sloveckis esot aizgājis pie saviem “bohēmas brāļiem” – tā sauktā Velaskesa un kāda augumā maza, bet izmanīga Stiglicena.

“Strādā – no tevis iznāks lietas koks,” tā Purvītim teicis Sloveckis. Grūtos brīžos, kad viens otrs jau sācis šaubīties, šis padoms allaž devis jaunu sparu un prieku strādāt. Savdabīgā veidā Sloveckis jau atkal bija par piemēru. Šoreiz – cik maldinoša var būt mākslas pasaule ar savu netveramību, trauslumu un gluži kā akacis aprīt tos, kuri ieslīgst mākslinieka būtības ēteriskajā virsslānī, aizmirstot, ka augstas virsotnes sasniedzamas vien ar smagu darbu. “Viens procents ģēnija, 99 procenti – darba. Tikai tad var kaut kas iznākt,” tā vēlāk saviem studentiem teiks Purvītis. Teiks tāpēc, ka pats savām acīm būs redzējis, cik viegli iedvesma spēj tikko radīt sākušo mākslinieku celt, bet tikpat viegli – pazudināt.