Apskatīt kartē

Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads

Radot “Radiožurnāla” aizmetņus, šovasar mūsu ceļi veda uz dažnedažādām Latvijas vietām. Meklējot rakstu varoņus, viesojāmies pašvaldībās, pilsētās, ciemos, miestos un viensētās. Daudzi no tiem mūs ne gluži pārsteidza nesagatavotus, bet tā vai citādi nolika mūs “uz nelielas pauzes”.
Lasīt vairāk

Mistiskā Regīna Ezera

Lasīt vairāk

Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)

Lasīt vairāk

Sloveckis

Lasīt vairāk

Johans Valters

Lasīt vairāk

Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS

Lasīt vairāk

Mariona

Lasīt vairāk

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Lasīt vairāk

AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ

Lasīt vairāk

Ritums Ivanovs

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads

Lasīt vairāk

Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads

Lasīt vairāk

Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.

Lasīt vairāk

Brā’āļi

Lasīt vairāk

Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa

Lasīt vairāk

Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.

(1863. gada 26. jūlijs – 1957. gada 22. janvāris)
Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads

Lasīt vairāk

Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads

Lasīt vairāk

Krietnais kritiķis Zeiferts

Lasīt vairāk

Pastāvēs, kas nemainīsies

Lasīt vairāk

ANTRA LIEDSKALNIŅA

Lasīt vairāk

Emīls Dārziņš. In Limbo.

In limbo – nemainīgs stāvoklis, kurā kāds ir aizmirsts, atstāts vai nonācis pats. Stāvoklis, kurā neviens nezina kas notiks un kad (un vai vispār) tas notiks. Emīls Dārziņš – cilvēks, komponists, kurš piedzima Jaunpiebalgā 1875.gada 3.novembrī, bet savos ideālos un vīzijās ir iestidzis nu jau arī mūsdienās.
Lasīt vairāk

Krodera paradoksi

Lasīt vairāk

Jūlijs Madernieks. Ornaments.

Lasīt vairāk

Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā

Bēru dzimtas heraldisko lāci sāku ķert pirms desmit gadiem, kad Rīgā pavadītais studiju laiks mani domās arvien vilināja atgriezties mājās – Popē. Šo gadu laikā, lāča pēdas ir izdevies sadzīt gan Popes muižas vēsturiskās ēdamzāles oriģinālo mēbeļu veidolā, parka dekoratīvās vāzes izskatā, gan arī arhīva materiālu izcilos paraugos. Tā gluži vienkārši, sekojot Bēru dzimtas lācim, izdevās izstrādāt arī savu maģistra darbu vēsturē, kas ļāva vēl plašāk izzināt šā unikālā mantojuma nozīmi un nepieciešamību to nosargāt.
Lasīt vairāk

Raimonds Rudzāts. Sporta Pote

Ekspedīcijā Siguldas novadā secinājām, ka tas ir pārpilns ar sporta adrenalīnu. Lēkšanas, lidošanas, laišanās, iešanas, skriešanas, šļūkšanas – aktivitātes teju visām gaumēm un spējām. Tāpēc nolēmu painteresēties – kopš kura laika sports ir tik ļoti pārņēmis Siguldas senleju. Tā kā ikdienu mēdzu pavadīt kopā ar sporta žurnālistiem, veicu nelielu aptauju, lai noskaidrotu, kurš siguldietis varētu pavērt priekškaru uz demokrātiskā sporta uzplaukumu Siguldas novadā. Visi uzrunātie norādīja uz vienu un to pašu cilvēku – Raimondu Rudzātu. Sporta žurnālists, sporta entuziasts, siguldietis un piedevām – brīnumu organizators savā “R. R. fondā”. Mums noteikti bija jāaprunājas!
Lasīt vairāk

Ko uzglabā iezis?

Visticamāk, katrs, kurš mērojis ceļu no Rīgas Valmieras virzienā, caurbraucot Murjāņiem, ir nopētījis Siguldas novadā esošās Inčukalna dabasgāzes krātuves varenos vārtus. Pirmās domas, kas nāk prātā – tas noteikti ir šausmīgi bīstami! Nacionāla mēroga tehniskā būve, kas aiz vārtiem slēpj... gāzi. Daudz, daudz gāzes. Noteikti – lielās mucās vai toveros, noteikti - uz katra tovera ir pa uzlīmei ar miroņgalvu uz oranža trīsstūra. Vēl ticamāk – ja plīst kāds ventilis, tad lai Dievs stāv mums klāt! Un miljons citu izdomājumu, kas rodas cilvēkam, kurš no dabas gāzes krātuves saprot tikpat daudz kā atšķirību starp fadiēza mažoru un sibemola septakordu. Tātad – neko daudz. Mazliet vēlāk, stāvot uzkalniņā pretī Krimuldas baznīcai, kas cilvēka mērogam ir gana tālu, secinām, ka vēl joprojām atrodamies turpat - tieši virs dabas gāzes krātuves. Kad apjēdzam, ka gāzes krātuves mērogs ir 25 km2, un tā aptuveni 700 metru dziļumā sevī tur teju piecus miljardus kubikmetru gāzes, mazliet saļogās ceļi. Bet pēc tam – kļūst interesanti. 700 metru dziļumā ieraktas milzu mucas? Ne taču! Gāze tiek uzkrāta.. iežos. Tā kā tas skan vēl neticamāk, uzmeklējām vienu no mūsu laika spilgtākajiem dabas pētniekiem – zaļgalvi Rvīnu Vardi – lai viņš sniegtu mums atbildes, mieru un nojausmu par to, cik cilvēks tomēr ir maziņš. Lūk, ko viņš mums pastāstīja..
Lasīt vairāk

Siluetu un tēlu pretrunīgā daba

Lasīt vairāk

Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu

Lasīt vairāk

Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt

Lasīt vairāk

Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā

Purvīša muzejs atklāj jauno mākslinieku balvas “Pavasaris” izstādi muzeja teritorijā, kur 21 lielformāta darbs izstādīts brīvdabā – aptuveni divu kilometru garajā ainavu takā “Purvīša acīm”. Pirmo reizi jauno mākslinieku konkursu Purvīša muzejs organizē kopā ar MIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolu un Cēsu pilsētas Mākslas skolu.
Lasīt vairāk

Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.

Lasīt vairāk

Vecjauži, Vidzeme

Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Teksts: Ojārs Spārītis
Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes

Mans uzdevums ir iezīmēt mācītāja un mākslinieka sarežģīto likteņgaitu kontūras un atklāt to aprisēs saskatāmos nozīmīgākos pavērsienus.  Pēc Teoloģiskā institūta beigšanas 1929. gadā Miervaldis Jānis Ķemers, sekojot savam aicinājumam, kļuva par luterāņu mācītāju. PSRS okupācijas režīma selekcionēto padomju cilvēku kopībai Miervalža Ķemera izvēle un dzīve nevarēja būt atdarināšanas cienīgs paraugs pat ar tādiem dotumiem kā talantīgs gleznotājs un Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcas audzēknis. Tādēļ arī pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas un diploma saņemšanas 1947. gadā režīms viņam liedza kļūt par oficiāli atzītu mākslinieku. M. Ķemers gan netika represēts un līdz 1964. gadam pildīja mācītāja pienākumus Sv. Trīsvienības baznīcā Sarkandaugavā, tomēr vairākkārtējie mēģinājumi iestāties LPSR Mākslinieku savienībā vienmēr beidzās ar neveiksmi.

M. Ķemera personīgās attiecības ar V. Purvīti diemžēl ir rekonstruējamas tikai pēc fragmentārām atmiņām un paškritiskām atklāsmēm autobiogrāfisko piezīmju lappusēs. Spriežot pēc M. Ķemera lakoniskajiem izteikumiem, ko raksta autors 1970. gados uzklausīja sarunās mākslinieka dzīvoklī Jaunciemā, studenta un profesora starpā valdījušas cieņpilnas attiecības. Saglabājot distancētas apbrīnas attālumu, M. Ķemers nekad neatļāvās familiaritāti vai kā citādi apliecināt savas "priekšrocības" vai "tiesības" uz izredzētā statusu, kuras viņš pilnā mērā būtu varējis baudīt gan kā mācītājs, gan arī kā Purvīšu ģimenes tuvs paziņa, iepazīts jau 1927. gadā, bet profesora mūža nogalē kļuvis arī par viņa uzticības personu.Ikvienā solī, kā mācībās, tā arī ārpus tām, M. Ķemers par V. Purvīti runāja tikai ar respektu un godbijību. No mūsu sarunām ar gleznotāju M. Ķemeru, kā arī no intervijām ar viņa audžudēlu Vitoldu Dozi izriet tikai mutiski apliecināms apgalvojums, ka profesors Ķemeru kā V. Purvīša uzticības personu lūdzis piedalīties vairākās ar izceļošanas steigu un ar to saistītajās nemiera pilnajās kara beigu perioda epizodēs, Ķemeram kļūstot par aculiecinieku gleznu atlasei un saiņošanai kastēs pirms izvešanas uz Vāciju. Šo atmiņu uzklausītājam netika slēpts, ka profesors ir atstājis Ķemeram krāsu kasti, paleti, otas, dažādus mākslinieka darba veikšanai nepieciešamus piederumus, nogruntētus kartonus atkārtotai izmantošanai, kā arī vairākas nepabeigtu gleznu skices un dažas, pēc Purvīša ieskatiem, līdzņemšanai nenozīmīgas gleznu studijas. Sarunās tika skarta arī epizode par Purvīša aizbraukšanu 1944. gada rudenī, Ķemeram pavadot profesoru līdz kuģa piestātnei, cik tālu ostas apsardze to atļāva. Tomēr pēc tik daudziem gadiem, saglabājot objektivitāti, man nav tiesību nedz pārspīlēt, nedz izskaistināt šī notikuma atceres sižetu.

Ar siltām jūtām runājot par savu lielāko autoritāti mākslā, Ķemers rādīja burkā stāvus ievietotu līdz kātam nodilušu otu sauju, kā arī ar sakaltušām krāsām aplipušu paleti, kas viņam bija dārga piemiņa no Vilhelma Purvīša. Par to M. Ķemers ir atstājis arī ierakstu savās autobiogrāfiskajās piezīmēs, atstāstot diplomdarba gleznošanas epizodi: "Krāsas man bija labas, no profesora V. Purvīša atstātas šiem mēnešiem. "Ar tām savu diplomu uzgleznojiet," tā sacījis, man iedeva dažas iesāktas "Lefrank" un "Winzora" tūbiņas. Arī pindzeles vēl bija labu labās."  Šo dāvanu mācītājs bija uztvēris gluži simboliski – kā savdabīgu testamentu, profesoram atstājot Latviju uz neatgriešanos un uzticot savam pēdējam audzēknim gan dažas relikvijas un gleznu sagataves, gan arī Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā apgūtās glezniecības iemaņas. Šo sava skolotāja mantojumu Ķemers turēja svētu, un, lai gan centās izkopt savu individuālo mākslinieka rokrakstu, iespējams, pārlieku lielais respekts Purvīša autoritātei neļāva Ķemeram pārvarēt uzticīga sekotāja biklumu. 

Vēl teoloģijas studiju prakses laikā 1927. gadā  M. Ķemers iepazinās ar Vilhelmu Purvīti, kad tika nosūtīts uz Rēzekni sagatavot iesvētībām jauniešus. Viņu vidū bija arī V. Purvīša māsas bērni, un mājas viesībās pēc iesvētībām abi mākslinieki iepazinās. Savās atmiņās M. Ķemers raksta, ka jau nākamajā – 1928. – gadā, kad  ābeļu ziedēšanas laikā meistars atkal ieradās Rēzeknē, viņš drīkstējis doties V. Purvītim līdzi studijās. Šo epizodi M. Ķemers apraksta sīki: "Pats gan negleznoju, bet turēju saules, lietus sargu un māksliniekam piederošās krāsas, notīrīju paleti, nesu tam soliņu un sargu. [..] Atmiņā man viena tāda lietaina, piemirkusi diena. Lietus līņāja, bet krāsas tik brīnišķīgas un tīras. Gleznoja profesors kādu studiju. Es turēju virs galvas lietussargu. Vēja nebija. Krāsas spiedu un pindzeli tīrīju, jo profesors nerunādams ierāva ar gleznošanu. Netraucēju. [..]

Rēzeknē sākusies draudzība ar Vilhelmu Purvīti raisīja abpusēju uzticēšanos, taču mācītāja darbs pēc LELB Virsvaldes norīkojuma vairāk līdzinājās dienestam armijā un neļāva nodoties akadēmiskām mākslas studijām. Taču ik brīvā brīdī M. Ķemers gleznoja gan pilsētu, gan lauku ainavas. Pēc savu darbu parādīšanas māksliniekiem Valdim Kalnrozem un Eduardam Jurķelim M. Ķemers saņēma atzinīgu vērtējumu un rosinājumu mācīties Mākslas akadēmijā. Situāciju atviegloja prāvesta Kārļa Irbes 1938. gadā izteiktais piedāvājums kļūt par viņa adjunktu Rīgā Sv. Trīsvienības baznīcā Sarkandaugavā. Atlika tikai noskaidrot, ko par šādu ieceri domāja desmit gadu nesatiktais profesors, pie kura uz Baldoni, kur Vilhelms Purvītis ar ģimeni vadīja vasaras, M. Ķemers bija gatavs steigties bez vilcināšanās.

Savās atmiņās M. Ķemers raksta: "Satiku vasarnīcā ar kundzi pie kafijas galda. Tagad griezos tieši ar savu lūgumu, jautājumu par iestāšanos akadēmijā. "Nekavējoši, cik vien ātri!" izsaucās rektors, jo laika vairs maz. Kad uzzināja, ka man 36 gadi, viņš sacīja: "Cik labi, pats pēdējais gads, vecākus akadēmijā nepieņemam." Aplūkojis eļļas krāsām gleznotās Latgales ainavu skices un pasteļus ar Jelgavas pilsētas skatiem, V. Purvītis sacījis, ka tik sagatavots kandidāts esot droši uzņemams, tādēļ lai aiznesot savas skices uz akadēmiju un nododot tās profesoram Jānim Kugam. Tā paša 1938. gada rudenī M. Ķemers ar 823. numuru tika imatrikulēts Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs, jo bez iepriekšējas mākslas izglītības tikai šādā statusā bija iespējams tikt uzņemtam akadēmijā. Pēc nedaudz vairāk kā viena gada, kad bija apgūti nepieciešamie papildu mācību priekšmeti un nokārtoti eksāmeni, M. Ķemeru pielaida studēt V. Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā.