Radiožurnāls

Togad Līgo svētki bijuši mazliet savādi. No Rīgas atbraukušie Jāņi – Roze un Brigaders – esot atbraukuši dienu vēlāk, bet visi tāpat nolīgojuši skaisti un sirsnīgi. Vakarā, Anna, gulēt iedama, noteikusi: “Tik skaisti Līgo svētki “Sprīdīšos” vēl nekad nav bijuši”, lai jau nākamajā rītā nepamostos. Sprīdītis, mazā Annele, Lutausis, Maija, Paija, princese Gundega, karalis Brusubārda un pārējie Annas radītie tēli, kopā ar tērvetniekiem pavadīja aizgājēju cauri visai Tērvetei. Pa ceļam uz Rīgu ceļa malās esot stāvējuši rakstnieces darbu cienītāji, bet Rīgā līdz Meža kapiem pavadītāju skaits izaudzis vēl lielāks.

Līdzīgu ainu pats savām acīm novēroju Imanta Ziedoņa bērēs. No Doma baznīcas līdz pat Ragaciema kapiem Rīgas ielu, šosejas, Jūrmalas zvejnieku ciematiņu ielu abās malās stāvēja latvieši ar svecēm, ziediem un domām. Līdzīgu ainu varēja novērot, kad no Tokijas olimpiskajām spēlēm atgriezās zelta medaļnieki. Spītējot lietum un vējam, no lidostas līdz Latvijas televīzijas ēkai cilvēki ceļa malās sveica uzvarētājus. Varēja taču arī nesveikt, nepavadīt, neizvadīt, klusi priecāties, pie sevis bēdāties. Bet tad mēs nezinātu, ka mūs vieno kas daudz lielāks par ikdienu. Mūs vieno Tautas sirdsapziņa, ko var saskatīt vien lielos brīžos, jo tā iemirdzas tikai tad.

Politiķis Miķelis Valters par Annu Brigaderi teicis: "Anna Brigadere – mūsu latviešu sirdsapziņa", savukārt dzejnieks Fricis Bārda: “Annā Brigaderē latvietes dvēsele ir izteikusies ja ne visspilgtāk, tad katrā ziņā vistīrāk." Varbūt tāpēc Brigaderes darbi rezonē latviešu lasītāju kā īpašāk? Pieminētais Imants Ziedonis reiz atklāja, ka “Dievs, daba, darbs” ir viens no svarīgākajiem literatūras darbiem Latvijā. Bet kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tas runā par tikumu? Jo pēc savas dziļākās esības, latvietis tomēr ir tikumisks. Reizēm – aušīgs, pārlieku bravūrīgs vai nesaprotami ļengans, bet, kad pienāk Tautas sirdsapziņas iemirdzēšanās brīdis, ir tikumisks, jo zina, kas tieši tobrīd ir jādara.  

Rakstnieces darbus lielākoties vieno ētikas pamati. Čaklums, godīgums, izdarība, uzticība un cieņa. Tās ir īpašības, kuras katram gribētos redzēt, spogulī veroties. Vai katrs no mums tās ierauga? Ja nē, tad Tautas sirdsapziņa sāk balēt. Atceros, bērnībā, svinot Līgo, aktieris Valdemārs Karpačs, stāvot mūsu lauku māju piekalniņā dziedāja līgo dziesmas. Un no kāda cita piekalniņa viņam atdziedāja. Ne jau tāpēc, ka pazīstami vai pieklājības pēc. Tāpēc, ka tā ir daļa no sarunas, daļa no komunikācijas, kas ir nepieciešama, lai Tautas sirdsapziņa mirdzētu atbildīgajos brīžos. Cik daudzi no mums atdzied šodien? Vai atņem labdienu, vai atsmaida. Arī ar to pietiek.

Un tad ir Sprīdītis, kurš uzvar ļaunumu, skaudību, vīzdegunību, augstprātību un nekrietnību. Bet – ar ko? Viņa arsenālā ir tikai Tautas sirdsapziņas dotie ieroči. Aizmugure, kas, ja nevar palīdzēt tiešā veidā, raida savu jaudu. Un, pāri darījumu redzot, Tautas sirdsapziņa gail sarkana un neļauj aiztikt vājāko, neļauj zagt, neļauj atņemt. Brigaderes darbos.

Un tad ir mazā Annele. Dievs, daba, darbs. Tieši šādā secībā. Iespējams, jusdama, ka kaut kas ir jānovēro no lielāka attāluma, arī – laika distances, Brigadere atgriežas bērnībā, kur vienmēr viss ir tīrāks un skaidrāk redzams. Lai saprastu, kāpēc ir jūtas, kas sāp, pieaugot. Lai saprastu, kur ir miers un, kad tas pazūd. Šķiet, katram ir skaidrs, ka lielākā daļa atbilžu jāmeklē bērnībā. Jāpatin filma atpakaļ un jānovēro sevi no malas. Kļūdu labojumu diemžēl nevar veikt, tāpat kā ietekmēt pagātnes notikumu gaitu, bet var salabot sevi šodien. Protams, tik vienkārši tas arī nenotiek. Tāpēc arī nepieciešama secība. Dievs, daba, darbs.

Brigadere esot ticējusi labajam un tiekusies pēc garīgas pilnības. Taču ne citu labad. Sevis dēļ. Un šī tiecība apliecināta viņas darbos, nevairoties arī no vienkāršām atbildēm. Sak, izrādās, ka Sprīdītim beigās bija jānonāk turpat, no kurienes viņš sāka savu ceļojumu – mājās. Cik elementāri! Vai tad rakstniece nevarēja ko interesantāku izdomāt? Kur pasaules labumi, kur – bagātība? Bet, ja mēs katrs nonākam savā dzelmē, ko tā mums vēsta? Ja godīgi. Protams, dažam dzelme izrādīsies tikai līdz potītēm un viss, kas tur saredzams būs vien trula varaskāre un kompleksi dēļ kā mantrausība būs vertikāles vantis. Atliek tikai cerība, ka kādā brīdī cilvēks, spogulī skatīdamies, saprot, ka īsti pareizi tas nav. Un tad kā Sprīdītim ir jāatgriežas mājās. Vēlams – bērnības. Un jāieskatās tur – kas un kurā brīdī ir nomainījis paštikumu, pašcieņu, pašgodu un pašmīlestību pret ilūzijām, ka cilvēks ir tikai miesa.

Anna līgo. Pat 88 gadus pēc savas pēdējās līgo dziesmas tā vēl joprojām atskan. Tāpēc, ka Annas miesa paspēja izdarīt to, kā dēļ bija piedzimusi. Pašai Annai šķita, ka viņa nav līdz galam smuka, kā jau visus – arī viņu mocīja dažādi kompleksi, kas lika balansēt starp skarbu un viesmīlīgu raksturu. Anna esot labprāt uzņēmusi viesus un nekad neviens neesot ticis prom, neapčubināts. Citi avoti stāsta par Annas sarežģīto un aso esību. Tā vai citādi – viņas sirds, galva un pirksti zināja, kas tiem jādara. Kas galvai jādiktē pirkstiem, kas sirdij jāmeklē dzelmē. Dzelmē, kurā droši varēja lēkt no laipiņas uz galvas. Caur Annu Kāds vēlējās nodot atgādinājumu par labsirdību un Tautas sirdsapziņu. Atgādinājumam bija jānāk caur apzināti nesarežģītiem tēliem, caur ikdienišķām situācijām tā, lai pat muļķim būtu skaidrs, kurš ir labais, kurš – sliktais un kas kuram par to pienākas.

Annas Brigaderes muzejs “Sprīdīši” Tērvetē ir, iespējams, baltākais kādu esmu redzējis. Burtiski - ļoti daudz baltās krāsas. Muzeja vadītāja teic, ka viss izskatās kā todien – pašas rakstnieces iekārtots. Daudzās kultūrās baltā krāsa ir tīrības, nevainības, labestības, godīguma, sākuma, atjaunošanās un pilnības simbols. Savukārt Senajā Romā baltas krāsas apģērbs bija pilsonības apliecinājums. Nav uzreiz jāpārspīlē, bet vismaz vienu baltu kreklu jau nu katram savā skapī būtu jātur. Tām reizēm, kad tas Kāds mūs paņem aiz rokas, aizved, parāda un pasaka priekšā, kas tajā brīdī jādara – vai nu jāgavilē, vai jāraud. Vai abus reizē.

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu. 

Togad Līgo svētki bijuši mazliet savādi. No Rīgas atbraukušie Jāņi – Roze un Brigaders – esot atbraukuši dienu vēlāk, bet visi tāpat nolīgojuši skaisti un sirsnīgi. Vakarā, Anna, gulēt iedama, noteikusi: “Tik skaisti Līgo svētki “Sprīdīšos” vēl nekad nav bijuši”, lai jau nākamajā rītā nepamostos. Sprīdītis, mazā Annele, Lutausis, Maija, Paija, princese Gundega, karalis Brusubārda un pārējie Annas radītie tēli, kopā ar tērvetniekiem pavadīja aizgājēju cauri visai Tērvetei. Pa ceļam uz Rīgu ceļa malās esot stāvējuši rakstnieces darbu cienītāji, bet Rīgā līdz Meža kapiem pavadītāju skaits izaudzis vēl lielāks.

Līdzīgu ainu pats savām acīm novēroju Imanta Ziedoņa bērēs. No Doma baznīcas līdz pat Ragaciema kapiem Rīgas ielu, šosejas, Jūrmalas zvejnieku ciematiņu ielu abās malās stāvēja latvieši ar svecēm, ziediem un domām. Līdzīgu ainu varēja novērot, kad no Tokijas olimpiskajām spēlēm atgriezās zelta medaļnieki. Spītējot lietum un vējam, no lidostas līdz Latvijas televīzijas ēkai cilvēki ceļa malās sveica uzvarētājus. Varēja taču arī nesveikt, nepavadīt, neizvadīt, klusi priecāties, pie sevis bēdāties. Bet tad mēs nezinātu, ka mūs vieno kas daudz lielāks par ikdienu. Mūs vieno Tautas sirdsapziņa, ko var saskatīt vien lielos brīžos, jo tā iemirdzas tikai tad.

Politiķis Miķelis Valters par Annu Brigaderi teicis: "Anna Brigadere – mūsu latviešu sirdsapziņa", savukārt dzejnieks Fricis Bārda: “Annā Brigaderē latvietes dvēsele ir izteikusies ja ne visspilgtāk, tad katrā ziņā vistīrāk." Varbūt tāpēc Brigaderes darbi rezonē latviešu lasītāju kā īpašāk? Pieminētais Imants Ziedonis reiz atklāja, ka “Dievs, daba, darbs” ir viens no svarīgākajiem literatūras darbiem Latvijā. Bet kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tas runā par tikumu? Jo pēc savas dziļākās esības, latvietis tomēr ir tikumisks. Reizēm – aušīgs, pārlieku bravūrīgs vai nesaprotami ļengans, bet, kad pienāk Tautas sirdsapziņas iemirdzēšanās brīdis, ir tikumisks, jo zina, kas tieši tobrīd ir jādara.  

Rakstnieces darbus lielākoties vieno ētikas pamati. Čaklums, godīgums, izdarība, uzticība un cieņa. Tās ir īpašības, kuras katram gribētos redzēt, spogulī veroties. Vai katrs no mums tās ierauga? Ja nē, tad Tautas sirdsapziņa sāk balēt. Atceros, bērnībā, svinot Līgo, aktieris Valdemārs Karpačs, stāvot mūsu lauku māju piekalniņā dziedāja līgo dziesmas. Un no kāda cita piekalniņa viņam atdziedāja. Ne jau tāpēc, ka pazīstami vai pieklājības pēc. Tāpēc, ka tā ir daļa no sarunas, daļa no komunikācijas, kas ir nepieciešama, lai Tautas sirdsapziņa mirdzētu atbildīgajos brīžos. Cik daudzi no mums atdzied šodien? Vai atņem labdienu, vai atsmaida. Arī ar to pietiek.

Un tad ir Sprīdītis, kurš uzvar ļaunumu, skaudību, vīzdegunību, augstprātību un nekrietnību. Bet – ar ko? Viņa arsenālā ir tikai Tautas sirdsapziņas dotie ieroči. Aizmugure, kas, ja nevar palīdzēt tiešā veidā, raida savu jaudu. Un, pāri darījumu redzot, Tautas sirdsapziņa gail sarkana un neļauj aiztikt vājāko, neļauj zagt, neļauj atņemt. Brigaderes darbos.

Un tad ir mazā Annele. Dievs, daba, darbs. Tieši šādā secībā. Iespējams, jusdama, ka kaut kas ir jānovēro no lielāka attāluma, arī – laika distances, Brigadere atgriežas bērnībā, kur vienmēr viss ir tīrāks un skaidrāk redzams. Lai saprastu, kāpēc ir jūtas, kas sāp, pieaugot. Lai saprastu, kur ir miers un, kad tas pazūd. Šķiet, katram ir skaidrs, ka lielākā daļa atbilžu jāmeklē bērnībā. Jāpatin filma atpakaļ un jānovēro sevi no malas. Kļūdu labojumu diemžēl nevar veikt, tāpat kā ietekmēt pagātnes notikumu gaitu, bet var salabot sevi šodien. Protams, tik vienkārši tas arī nenotiek. Tāpēc arī nepieciešama secība. Dievs, daba, darbs.

Brigadere esot ticējusi labajam un tiekusies pēc garīgas pilnības. Taču ne citu labad. Sevis dēļ. Un šī tiecība apliecināta viņas darbos, nevairoties arī no vienkāršām atbildēm. Sak, izrādās, ka Sprīdītim beigās bija jānonāk turpat, no kurienes viņš sāka savu ceļojumu – mājās. Cik elementāri! Vai tad rakstniece nevarēja ko interesantāku izdomāt? Kur pasaules labumi, kur – bagātība? Bet, ja mēs katrs nonākam savā dzelmē, ko tā mums vēsta? Ja godīgi. Protams, dažam dzelme izrādīsies tikai līdz potītēm un viss, kas tur saredzams būs vien trula varaskāre un kompleksi dēļ kā mantrausība būs vertikāles vantis. Atliek tikai cerība, ka kādā brīdī cilvēks, spogulī skatīdamies, saprot, ka īsti pareizi tas nav. Un tad kā Sprīdītim ir jāatgriežas mājās. Vēlams – bērnības. Un jāieskatās tur – kas un kurā brīdī ir nomainījis paštikumu, pašcieņu, pašgodu un pašmīlestību pret ilūzijām, ka cilvēks ir tikai miesa.

Anna līgo. Pat 88 gadus pēc savas pēdējās līgo dziesmas tā vēl joprojām atskan. Tāpēc, ka Annas miesa paspēja izdarīt to, kā dēļ bija piedzimusi. Pašai Annai šķita, ka viņa nav līdz galam smuka, kā jau visus – arī viņu mocīja dažādi kompleksi, kas lika balansēt starp skarbu un viesmīlīgu raksturu. Anna esot labprāt uzņēmusi viesus un nekad neviens neesot ticis prom, neapčubināts. Citi avoti stāsta par Annas sarežģīto un aso esību. Tā vai citādi – viņas sirds, galva un pirksti zināja, kas tiem jādara. Kas galvai jādiktē pirkstiem, kas sirdij jāmeklē dzelmē. Dzelmē, kurā droši varēja lēkt no laipiņas uz galvas. Caur Annu Kāds vēlējās nodot atgādinājumu par labsirdību un Tautas sirdsapziņu. Atgādinājumam bija jānāk caur apzināti nesarežģītiem tēliem, caur ikdienišķām situācijām tā, lai pat muļķim būtu skaidrs, kurš ir labais, kurš – sliktais un kas kuram par to pienākas.

Annas Brigaderes muzejs “Sprīdīši” Tērvetē ir, iespējams, baltākais kādu esmu redzējis. Burtiski - ļoti daudz baltās krāsas. Muzeja vadītāja teic, ka viss izskatās kā todien – pašas rakstnieces iekārtots. Daudzās kultūrās baltā krāsa ir tīrības, nevainības, labestības, godīguma, sākuma, atjaunošanās un pilnības simbols. Savukārt Senajā Romā baltas krāsas apģērbs bija pilsonības apliecinājums. Nav uzreiz jāpārspīlē, bet vismaz vienu baltu kreklu jau nu katram savā skapī būtu jātur. Tām reizēm, kad tas Kāds mūs paņem aiz rokas, aizved, parāda un pasaka priekšā, kas tajā brīdī jādara – vai nu jāgavilē, vai jāraud. Vai abus reizē.

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu.