Sēlija, Sēlija
Ekspedīciju piezīmes: Sēlija
Foto: Arturs Jenots
Mērot uz lielās laika ass, vien sekundes simtdaļu atpakaļ (2021.gada 1.jūlijā) Valsts Prezidenta rosinātais un Saeimas pieņemtais “Latviešu vēsturisko zemju likums” pēkšņi atgrieza Latvijas kartē Sēliju. Ja Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale jau sen visiem bija pazīstama, tad Sēlija nu kļuvusi par noslēpumaino “māsu” – kas tur dzīvo, kā viņi runā, kāda ir viņu dzīvesziņa? Mazliet savādi, jo neviens jau nav “nācis klāt” vai pēkšņi uzradies - tie ir tie paši mūsu ļaudis, kas domā, dara un dzīvo tāpat kā jebkurš no mums. Bet reģiona vēsturiskā nosaukuma atgriešana tomēr daudz ko maina.
Vārda iedošana (atdošana) ir pamodinājusi mītu par vēsturiskajiem sēļiem, kuri līdzās kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, lietuviešiem, jātvingiem, prūšiem un skalvjiem 12.gadsimtā rosījās Baltijas reģionā. Rosījās tā, ka ne jau aiz laba prāta tika izkauti, aiz sevis atstājot teiksmainus pilskalnus, leģendas un apbedījumu vietas, pilnas ar rotām. Aknīstē nesen uzstādīts balts krusts, atzīmējot kristietības ienākšanas Sēļu zemē 810-gadi. Jācer, ka tas uzstādīts pieminot nevis svinot, jo kopš tā laika sēļi pazuda gluži kā Korkuļu ūdensrijēju aprīti.
Iespējams sēļi sakāpa Saukas ezerā – lielākajā visā Sēlijā vai noslēpās plašajos Sēlijas mežu vālos. Pārvilka savai ciltij pāri Kņāvu vai Stupeļu pilskalnu biezās un stāvās segas, vai pavēlās zem Ādmiņu dižakmens. Aiz pāridarījuma nonira pazemes upē. Un tagad – 812 gadus vēlāk – mēs tos no jauna saucam. Tikai – vai ir kas atsaucas?
Zasā noteikti ir. Tur mums top skaidrs, kāpēc sēļi nemīl dižoties un par sevi skaļi stāstīt – jo sēļi ir pašpietiekami, viensētnieki, klusi, tieši, mazliet skarbi (bet ne aiz ļauna – liekvārdību ienīstot), godīgi un centīgi. Sēļu viensētu vidū esot stāvējuši “piena galdi”, kur no rītiem saimnieces izslaukto pienu likušas. Piena daudzums attiecīgi parādīja, kura saimniece strādīgāka – diezgan godīgi. Tostarp, uz “piena galdiem” saimnieces ik pa laikam atstājušas pa kādai dāvanai otrai viensētai. Jo laipnība taču neprasa piepūli.
Un vēl sēļiem traki patīkot meži un purvi – tās ir kā otrās mājas. Un acumirklī viss šķiet pavisam loģiski. Kurzemniekiem – jūra, vidzemniekiem – pakalni, latgaļiem – ezeri, zemgaļiem – plašums, sēļiem – meži. Katram sava dabas stihija, kas pilnveido cilvēku viņa dzīves laikā. Iemāca skatīties uz Pasauli caur šīs stihijas prizmu. Un – kā gan lai mēs katrs nebūtu citādāki, ja kurzemnieks sauli redz apaļu un spožu visas dienas garumā, bet sēļu saule mirdz caur koku stumbriem, stariem izgaismojot smalkākās nianses, kurām citi paietu garām. Jā, smalki ir tie sēļi.
Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu.
Dzird, kam auss
Rīga, Vidzeme
Pauls Valdens. Fizikāli organiskās ķīmijas pamatlicējs.
Ungurmuiža, Vidzeme
Jānis Kuzmins. Mācēt uzvarēt
Olaine, Vidzeme
Pirmais Latvijas Valsts prezidents JĀNIS KRISTAPS ČAKSTE (1859-1927)
Viesturi, Zemgale
Lietu Dāsnums
Viesturu pagasts , Zemgale
Jauno mākslinieku balvas "Pavasaris" izstāde Purvīša muzejā
Vecjauži, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes. Rundāles novads
Rundāle, Zemgale
Lidojošie latvieši. Jānis Rūdolfs Akermanis.
Svitenes pagasts , Zemgale
Anda Svarāne. Jāturpina sava dziesma.
Zasa, Sēlija
Ekspedīciju piezīmes: Kuldīgas novads
Kuldīgas novads, Kurzeme
Lidija Auza, Talsu deviņi pakalni un Franču Rivjēra
Talsu novads, Talsi, Kurzeme
Siluetu un tēlu pretrunīgā daba
Siguldas novads, Vidzeme
Arhips Kuindži un taureņu spārni (1842–1910)
Vecjauži, Vidzeme
Bēru dzimtas mantojums Ventspils novadā
Ventspils novads, Kurzeme
Mariona
Vecjauži, Vidzeme
Anna Brigadere. Līgo
Tērvete, Zemgale
Rūmī un Imants Ziedonis, ceļš uz grāmatas izdošanu
Rīga, Vidzeme
Dzīve sāpju un gaismas paralēlēs. Zenta Mauriņa
Grobiņa, Kurzeme
Raimonds Rudzāts. Sporta Pote
Sigulda, Vidzeme
Krodera paradoksi
Valmiera , Vidzeme
Ekspedīcijas piezīmes. Purvīti meklējot. Jaunpiebalga.
Jaunpiebalgas novads, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes: Siguldas novads
Siguldas novads, Vidzeme
Johans Valters
Vecjauži, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes. Cēsu novads
Cēsis, Vidzeme
VĪGNERU ERNESTS (1850-1933)
Kuldīgas novads, Kurzeme
Sloveckis
Vecjauži, Vidzeme
Emīls Dārziņš. In Limbo.
Jāņaskola, Vidzeme
Lūkojumi un pamanījumi
Siguldas novads, Murjāņi , Zemgale
Ekspedīciju piezīmes. Savvaļa
Savvaļa , Vidzeme
Jūlijs Madernieks. Ornaments.
Gulbene , Vidzeme
Pēteris Šmits. Folkloras problēmas.
Rauna , Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes: Talsu novads
Talsu novads, Kurzeme
Vilhelma Purvīša nozīme Ķemera dzīvē. Epizodes
Vecjauži, Vidzeme
Vitauts Ļūdēns. Blakus
Usma, Kurzeme
Ekspedīciju piezīmes: Ilūkstes novads
Subate , Sēlija
Griba un providence
Pilsrundāle, Zemgale
AUSEKLIS (1850-1879) JAUNPIEBALGĀ
Jaunpiebalga, Vidzeme
Ko uzglabā iezis?
Siguldas novads, Vidzeme
Krišjānis Valdemārs. Barona ļaunākais bieds.
Ēdole , Kurzeme
Olena Kažoka. Ukrainietes skatiens
Olaines novads, Jāņupe, Zemgale
Kurts Fridrihsons
Vecjauži, Vidzeme
Mistiskā Regīna Ezera
Ķegums, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes: Valmieras novads
Valmieras novads , Vidzeme
Krietnais kritiķis Zeiferts
Olaine, Vidzeme
Veidenbaums. Ceļotājs apziņā, laikā un telpā
Kalāči, Vidzeme
Aglonas Kukažiņa Naaizmērstule (Rozālija Tabine)
Aglona, Latgale
Intervija ar Stefanu Rāznu. Cilvēki uz goda.
Ilūkste, Sēlija
Purvīšu dzimtas sākums un Vilhelma Kārļa Purvīša vectēvs. JĒKABS PURVĪTIS
Vecjauži, Vidzeme
Atvērt muižas durvis
Pope, Kurzeme
Vitauts Paškausks. Es redzu skaistumu
Tērvete, Zemgale
Pastāvēs, kas nemainīsies
Valmieras novads, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes. Ventspils novads
Ventspils novads , Kurzeme
Cilvēka selekcija
Dviete, Sēlija
Ekspedīcijas piezīmes. Alojas novads
Alojas novads, Vidzeme
LOKĀLAIS ŠARMS. Saruna ar Valentīnu Lukaševicu
Lielie Garanči, Latgale
Krokodila ligzdā
Dundaga, Kurzeme
Ekspedīcijas piezīmes. Māsas Piebalgas
Alojas novads, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes: Sēlija
Sēlija, Sēlija
Jānis Jaunsudrabiņš. Saules daļa.
Nereta, Sēlija
Rojālistu kods
Roja, Kurzeme
Mūžs Latgales mīlestībai. Antons Slišāns
Upīte, Latgale
Ziedoņa evanģēlists
Jelgavas novads, Kurzeme
Ekspedīciju piezīmes: Gulbenes novads
Gulbenes novads , Vidzeme
Brā’āļi
Gulbenes novads , Vidzeme
Ritums Ivanovs
Cēsis, Vidzeme
Piešūts. Vēstule Knutam.
Kurmene, Sēlija
ANTRA LIEDSKALNIŅA
Gulbenes novads , Vidzeme
Kārlis Skalbe. Dzejnieks un Zetlīziņa.
Jaunpiebalga, Vidzeme
Ekspedīciju piezīmes: Olaines novads
Olaine, Vidzeme
Sēlija, Sēlija
Ekspedīciju piezīmes: Sēlija
Foto: Arturs Jenots
Mērot uz lielās laika ass, vien sekundes simtdaļu atpakaļ (2021.gada 1.jūlijā) Valsts Prezidenta rosinātais un Saeimas pieņemtais “Latviešu vēsturisko zemju likums” pēkšņi atgrieza Latvijas kartē Sēliju. Ja Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale jau sen visiem bija pazīstama, tad Sēlija nu kļuvusi par noslēpumaino “māsu” – kas tur dzīvo, kā viņi runā, kāda ir viņu dzīvesziņa? Mazliet savādi, jo neviens jau nav “nācis klāt” vai pēkšņi uzradies - tie ir tie paši mūsu ļaudis, kas domā, dara un dzīvo tāpat kā jebkurš no mums. Bet reģiona vēsturiskā nosaukuma atgriešana tomēr daudz ko maina.
Vārda iedošana (atdošana) ir pamodinājusi mītu par vēsturiskajiem sēļiem, kuri līdzās kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem, lietuviešiem, jātvingiem, prūšiem un skalvjiem 12.gadsimtā rosījās Baltijas reģionā. Rosījās tā, ka ne jau aiz laba prāta tika izkauti, aiz sevis atstājot teiksmainus pilskalnus, leģendas un apbedījumu vietas, pilnas ar rotām. Aknīstē nesen uzstādīts balts krusts, atzīmējot kristietības ienākšanas Sēļu zemē 810-gadi. Jācer, ka tas uzstādīts pieminot nevis svinot, jo kopš tā laika sēļi pazuda gluži kā Korkuļu ūdensrijēju aprīti.
Iespējams sēļi sakāpa Saukas ezerā – lielākajā visā Sēlijā vai noslēpās plašajos Sēlijas mežu vālos. Pārvilka savai ciltij pāri Kņāvu vai Stupeļu pilskalnu biezās un stāvās segas, vai pavēlās zem Ādmiņu dižakmens. Aiz pāridarījuma nonira pazemes upē. Un tagad – 812 gadus vēlāk – mēs tos no jauna saucam. Tikai – vai ir kas atsaucas?
Zasā noteikti ir. Tur mums top skaidrs, kāpēc sēļi nemīl dižoties un par sevi skaļi stāstīt – jo sēļi ir pašpietiekami, viensētnieki, klusi, tieši, mazliet skarbi (bet ne aiz ļauna – liekvārdību ienīstot), godīgi un centīgi. Sēļu viensētu vidū esot stāvējuši “piena galdi”, kur no rītiem saimnieces izslaukto pienu likušas. Piena daudzums attiecīgi parādīja, kura saimniece strādīgāka – diezgan godīgi. Tostarp, uz “piena galdiem” saimnieces ik pa laikam atstājušas pa kādai dāvanai otrai viensētai. Jo laipnība taču neprasa piepūli.
Un vēl sēļiem traki patīkot meži un purvi – tās ir kā otrās mājas. Un acumirklī viss šķiet pavisam loģiski. Kurzemniekiem – jūra, vidzemniekiem – pakalni, latgaļiem – ezeri, zemgaļiem – plašums, sēļiem – meži. Katram sava dabas stihija, kas pilnveido cilvēku viņa dzīves laikā. Iemāca skatīties uz Pasauli caur šīs stihijas prizmu. Un – kā gan lai mēs katrs nebūtu citādāki, ja kurzemnieks sauli redz apaļu un spožu visas dienas garumā, bet sēļu saule mirdz caur koku stumbriem, stariem izgaismojot smalkākās nianses, kurām citi paietu garām. Jā, smalki ir tie sēļi.
Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu.
Jānis Holšteins-Upmanis
Redaktors