Radiožurnāls

Stāsta, ka cilvēka atmiņa sāk pilnvērtīgi darboties brīdī, kad viņš saprot vārdu, ko tikko pateicis. Mana pirmā bērnības atmiņa ir diezgan skaidra: es ar koka zariņu uzrakstu uz grants ceļa “1987”. Turpat uz mūsu ģimenes lauku mājas piebraucamā ceļa. “Liepiņās”, pāris kilometru no Neretas. Tur es pavadīju turpmākās desmit vasaras un visus šos desmit gadus zināju, ka šī ir tā māja, par kuru kāds vīrs ir sarakstījis “Zaļo grāmatu”. Jānis Jaunsudrabiņš viņu sauca.

Visu bērnību pavadīju ar bērnišķīgu lepnību, ka es “pazīstu Jaunsudrabiņu”, lai nu jau gadus 25 vēlāk saprastu, ka šī pazīšanās patiesībā nāk “caur zemi”. “Liepiņu” pļavām, kuras gan es, gan tas otrs Jānis pazinām kaut vai aizsietām acīm, Bērzkalniņu, pa kura muguru gan es, gan tas otrs Jānis esam metuši kūleņus, un Salātes upīti, kurā mēs abi bridām peldēties. Ar gadsimta starpību, bet – tieši turpat.

Tas cilvēks, kurš manā iztēlē to tik vien darīja kā visu mūžu ganīja lopus, baudīja Sēlijas mežaino dabu, kaut kad vēlāk sarakstīja “Balto grāmatu”, “Zaļo grāmatu” un arī romānu “Aija”, patiesībā uz vietas vien tā nemaz nav sēdējis. Jaunsudrabiņš dzīvojis Lietuvā, Minhenē, Berlīnē, Pļaviņās, Kaukāzā, Parīzē, Luksemburgā, Kapri, dažādās pilsētās Latvijā, līdz beidzot savu dzīves ceļojumu noslēdzis Kērbekā Vācijā. Iecerēto “Raibo grāmatu” tā arī nav sarakstījis. Tā laikam būtu bijusi par viņa raibajiem ceļojumiem un galamērķiem.

Ja mēs uz lineāla sarindotu Jaunsudrabiņa darbus, atklātos stāstu, dzejoļu, romānu, tulkojumu (Hamsuns, Bokačo, Mopasāns u. c.) katalogs, neskaitāmu gleznu un grāmatu ilustrāciju kopums, četras sievas un allaž klātesoša makšķere. Bet ko tas pastāsta par cilvēku? Tikai virspusi, kas nepieciešama literatūras mācību grāmatām. Cilvēka portrets ir tikai uzskicēts. Lai tas iegūtu krāsas, pievienosim vēl dažus faktus: trīs gadu vecumā Jaunsudrabiņa tēvs nomirst, kas nozīmē, ka ģimenei jāspēj pašai sevi apgādāt. Līdz ar to bērnība Jānim paiet ganībās kaimiņu saimniecībās (tostarp – mūsu “Liepiņās”), pelnot iztiku. Pateicoties zinātkārei, jau sešpadsmit gadu vecumā viņš strādā Neretas pamatskolā par palīgskolotāju, muižas pārzini un turpina savu “mūžizglītību” – gan gleznošanu, gan valodas. Par mākslu un literatūru viņš vēlāk teiks: “Abas mīļas.”

Ja dzīvi salīdzinātu ar jūru, tad turpmākie gadi paiet viļņa virsotnē – izstādes, tostarp paša Rīgas dzīvoklī (cik laikmetīgi!), izdoti darbi, tulkojumi, lai pavisam drīz noveltos viļņa apakšā – Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas tiek pavadītas Kaukāzā. Pēc tam jau atkal vilnis met uz augšu – uz Parīzi, Luksemburgu, Kapri. Un tā – augšā lejā. Noteikti jāmin laikmeta konteksts – abu Pasaules karu ietekme uz Eiropu, Latviju, politiskajām iekārtām, mētāšanos pa patiesībām ar amerikāņu kalniņiem raksturīgu dinamiku. Es, piemēram, nespēju iedomāties, cik izturīgai personībai jābūt, lai piedzīvotu divus pasaules mēroga karus un pamanītos nodzīvot vēl bišķīti ilgāk. Jā, tiesa, trimdā. Prom no dzimtenes. Ne jau velti mūža nogalē top darbi “Piemini Latviju”, “Bez dzimtenes”, “Mana dzīve” un “Es stāstu savai sievai”.

Mūsdienās, kad liela daļa pasaules pilsoņu dzīvo, kur izvēlas, jo lielākoties valstu robežas ir atvērtas, doma par kādu, kuram dzimtene sapņos rādās, šķiet tāda kā arhaiska mīlestības forma. Un nebūs melots, ja teiksim, ka Jaunsudrabiņa skats uz sadzīvi, līdzcilvēkiem un procesiem patiešām bija arhaisks un seno laiku vērtībās balstīts. Un tomēr – dziļi vērtībās balstīts. “Pēc Dieva, tēva un mātes maize ir ceturtais lielais vārds pasaulē,” Jaunsudrabiņš raksta. Vai ir melots? “Pašu senatni mums nekad neatgriezt, un tas arī nav vajadzīgs, bet labi, ja varam ko ņemt no viņas skaistuma, no tā, kas viņā bijis teicams un slavējams,” viņš turpina.

Tāpat Jānis “arhaiski” apcer darba, cieņas, tikuma, tīrības, spodrības, gara šķīstības un domu skaidrības nozīmi. Apcer arī mākslas nozīmi cilvēka dzīvē: “Labs koncerts, laba grāmata, mākslas muzejs vai laba izstāde mums kļūst par svētkiem. Mēs esam atdevušies kādai augstākai varai, kura ir tā labākā un gaišākā daļa no mūsu “es”, es gribētu sacīt – saules daļa.”

Un ar šādu “arhaisku” skatījumu uz ikdienišķām lietām tu kļūsti salkans, nestilīgs, vecmodīgs, visdrīzāk – īgns uz tikumus nekopjošo jaunatni večuks, kurš klumburē pa pagalmu, dzērves skaitīdams: “Smeldze toreiz, kā tagad! Tikai toreiz es alku svešuma, neredzētā, lielu augstumu, tagad ilgojos ierastā, pazīstamā, māju. Kas vērtīgāks? Kas labāks? Vai to nenoteic cilvēka mūža gadi?” viņš saka apcerējumā “Dzērves”.

Un tad izrādās, ka tava “Baltā grāmata” ir izdota 76 000 eksemplāru, septiņos pārizdevumos. Un izrādās – līdzcilvēkiem ir svarīgi, ka kāds ik pa laikam atgādina par savstarpējo attiecību Satversmi. Ka runā par to vāri nojaušamo savas zemes sentimentu, kas dzīvo katrā no mums, bet vien retais to atļaujas publiski atzīt. Jo es nezinu neviena, kurš, saulrieta laikā jūras krastā stāvēdams, teiktu: “Meh.” Nezinu neviena, kuram būtu vienalga par dārzā uzietu putniņu ar salauztu spārnu. Nezinu neviena, kuram, ejot cauri mežam, negribētos dziļi ievilkt smaržīgo un smagnēji tīro gaisu. Un es nezinu neviena, kurš Līgo naktī pēkšņi sevi nepieķer jau neskaitāmas minūtes blenžam ugunskura liesmās. Un nezinu neviena, kurš tā vietā, lai otram palīdzētu, lepni uzgriež muguru.

Man ļoti gribētos cerēt, ka Jaunsudrabiņa vērtības ir iespiedušās dziļi Neretas zemē un turpina spraukties ārā kopā ar zāli. Un ne tikai Neretā, bet visur, kur viņš pamanījies dzīvot, – gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Pirms mani vecāki pārdeva “Liepiņas”, es uzgāju Bērzkalniņā un pavisam nejauši ugunskura pelnos atradu akmentiņu ar putniņa pēdas nospiedumu. Pats līdz šim nesaprotu, kā tas ir iespējams, tikai atceros to šausmīgi smeldzīgo sajūtu – laikam pēdas nospiedums radies, putniņam uzkāpjot akmens gabaliņam, kad tas bijis tik karsts, ka palicis mīksts. Un putniņam, visticamāk, ļoti sāpēja. Bet tikpat ļoti man gribējās to akmentiņu paturēt sev.

Rakstnieks saka: “Nav jau nekas ļauns, ne briesmīgs. Cilvēki vien visi esam, līdz eņģeļiem tālu.” Tālu gan, Jaunsudrabiņ, bet vismaz mēs cenšamies.

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu. 

Stāsta, ka cilvēka atmiņa sāk pilnvērtīgi darboties brīdī, kad viņš saprot vārdu, ko tikko pateicis. Mana pirmā bērnības atmiņa ir diezgan skaidra: es ar koka zariņu uzrakstu uz grants ceļa “1987”. Turpat uz mūsu ģimenes lauku mājas piebraucamā ceļa. “Liepiņās”, pāris kilometru no Neretas. Tur es pavadīju turpmākās desmit vasaras un visus šos desmit gadus zināju, ka šī ir tā māja, par kuru kāds vīrs ir sarakstījis “Zaļo grāmatu”. Jānis Jaunsudrabiņš viņu sauca.

Visu bērnību pavadīju ar bērnišķīgu lepnību, ka es “pazīstu Jaunsudrabiņu”, lai nu jau gadus 25 vēlāk saprastu, ka šī pazīšanās patiesībā nāk “caur zemi”. “Liepiņu” pļavām, kuras gan es, gan tas otrs Jānis pazinām kaut vai aizsietām acīm, Bērzkalniņu, pa kura muguru gan es, gan tas otrs Jānis esam metuši kūleņus, un Salātes upīti, kurā mēs abi bridām peldēties. Ar gadsimta starpību, bet – tieši turpat.

Tas cilvēks, kurš manā iztēlē to tik vien darīja kā visu mūžu ganīja lopus, baudīja Sēlijas mežaino dabu, kaut kad vēlāk sarakstīja “Balto grāmatu”, “Zaļo grāmatu” un arī romānu “Aija”, patiesībā uz vietas vien tā nemaz nav sēdējis. Jaunsudrabiņš dzīvojis Lietuvā, Minhenē, Berlīnē, Pļaviņās, Kaukāzā, Parīzē, Luksemburgā, Kapri, dažādās pilsētās Latvijā, līdz beidzot savu dzīves ceļojumu noslēdzis Kērbekā Vācijā. Iecerēto “Raibo grāmatu” tā arī nav sarakstījis. Tā laikam būtu bijusi par viņa raibajiem ceļojumiem un galamērķiem.

Ja mēs uz lineāla sarindotu Jaunsudrabiņa darbus, atklātos stāstu, dzejoļu, romānu, tulkojumu (Hamsuns, Bokačo, Mopasāns u. c.) katalogs, neskaitāmu gleznu un grāmatu ilustrāciju kopums, četras sievas un allaž klātesoša makšķere. Bet ko tas pastāsta par cilvēku? Tikai virspusi, kas nepieciešama literatūras mācību grāmatām. Cilvēka portrets ir tikai uzskicēts. Lai tas iegūtu krāsas, pievienosim vēl dažus faktus: trīs gadu vecumā Jaunsudrabiņa tēvs nomirst, kas nozīmē, ka ģimenei jāspēj pašai sevi apgādāt. Līdz ar to bērnība Jānim paiet ganībās kaimiņu saimniecībās (tostarp – mūsu “Liepiņās”), pelnot iztiku. Pateicoties zinātkārei, jau sešpadsmit gadu vecumā viņš strādā Neretas pamatskolā par palīgskolotāju, muižas pārzini un turpina savu “mūžizglītību” – gan gleznošanu, gan valodas. Par mākslu un literatūru viņš vēlāk teiks: “Abas mīļas.”

Ja dzīvi salīdzinātu ar jūru, tad turpmākie gadi paiet viļņa virsotnē – izstādes, tostarp paša Rīgas dzīvoklī (cik laikmetīgi!), izdoti darbi, tulkojumi, lai pavisam drīz noveltos viļņa apakšā – Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas tiek pavadītas Kaukāzā. Pēc tam jau atkal vilnis met uz augšu – uz Parīzi, Luksemburgu, Kapri. Un tā – augšā lejā. Noteikti jāmin laikmeta konteksts – abu Pasaules karu ietekme uz Eiropu, Latviju, politiskajām iekārtām, mētāšanos pa patiesībām ar amerikāņu kalniņiem raksturīgu dinamiku. Es, piemēram, nespēju iedomāties, cik izturīgai personībai jābūt, lai piedzīvotu divus pasaules mēroga karus un pamanītos nodzīvot vēl bišķīti ilgāk. Jā, tiesa, trimdā. Prom no dzimtenes. Ne jau velti mūža nogalē top darbi “Piemini Latviju”, “Bez dzimtenes”, “Mana dzīve” un “Es stāstu savai sievai”.

Mūsdienās, kad liela daļa pasaules pilsoņu dzīvo, kur izvēlas, jo lielākoties valstu robežas ir atvērtas, doma par kādu, kuram dzimtene sapņos rādās, šķiet tāda kā arhaiska mīlestības forma. Un nebūs melots, ja teiksim, ka Jaunsudrabiņa skats uz sadzīvi, līdzcilvēkiem un procesiem patiešām bija arhaisks un seno laiku vērtībās balstīts. Un tomēr – dziļi vērtībās balstīts. “Pēc Dieva, tēva un mātes maize ir ceturtais lielais vārds pasaulē,” Jaunsudrabiņš raksta. Vai ir melots? “Pašu senatni mums nekad neatgriezt, un tas arī nav vajadzīgs, bet labi, ja varam ko ņemt no viņas skaistuma, no tā, kas viņā bijis teicams un slavējams,” viņš turpina.

Tāpat Jānis “arhaiski” apcer darba, cieņas, tikuma, tīrības, spodrības, gara šķīstības un domu skaidrības nozīmi. Apcer arī mākslas nozīmi cilvēka dzīvē: “Labs koncerts, laba grāmata, mākslas muzejs vai laba izstāde mums kļūst par svētkiem. Mēs esam atdevušies kādai augstākai varai, kura ir tā labākā un gaišākā daļa no mūsu “es”, es gribētu sacīt – saules daļa.”

Un ar šādu “arhaisku” skatījumu uz ikdienišķām lietām tu kļūsti salkans, nestilīgs, vecmodīgs, visdrīzāk – īgns uz tikumus nekopjošo jaunatni večuks, kurš klumburē pa pagalmu, dzērves skaitīdams: “Smeldze toreiz, kā tagad! Tikai toreiz es alku svešuma, neredzētā, lielu augstumu, tagad ilgojos ierastā, pazīstamā, māju. Kas vērtīgāks? Kas labāks? Vai to nenoteic cilvēka mūža gadi?” viņš saka apcerējumā “Dzērves”.

Un tad izrādās, ka tava “Baltā grāmata” ir izdota 76 000 eksemplāru, septiņos pārizdevumos. Un izrādās – līdzcilvēkiem ir svarīgi, ka kāds ik pa laikam atgādina par savstarpējo attiecību Satversmi. Ka runā par to vāri nojaušamo savas zemes sentimentu, kas dzīvo katrā no mums, bet vien retais to atļaujas publiski atzīt. Jo es nezinu neviena, kurš, saulrieta laikā jūras krastā stāvēdams, teiktu: “Meh.” Nezinu neviena, kuram būtu vienalga par dārzā uzietu putniņu ar salauztu spārnu. Nezinu neviena, kuram, ejot cauri mežam, negribētos dziļi ievilkt smaržīgo un smagnēji tīro gaisu. Un es nezinu neviena, kurš Līgo naktī pēkšņi sevi nepieķer jau neskaitāmas minūtes blenžam ugunskura liesmās. Un nezinu neviena, kurš tā vietā, lai otram palīdzētu, lepni uzgriež muguru.

Man ļoti gribētos cerēt, ka Jaunsudrabiņa vērtības ir iespiedušās dziļi Neretas zemē un turpina spraukties ārā kopā ar zāli. Un ne tikai Neretā, bet visur, kur viņš pamanījies dzīvot, – gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Pirms mani vecāki pārdeva “Liepiņas”, es uzgāju Bērzkalniņā un pavisam nejauši ugunskura pelnos atradu akmentiņu ar putniņa pēdas nospiedumu. Pats līdz šim nesaprotu, kā tas ir iespējams, tikai atceros to šausmīgi smeldzīgo sajūtu – laikam pēdas nospiedums radies, putniņam uzkāpjot akmens gabaliņam, kad tas bijis tik karsts, ka palicis mīksts. Un putniņam, visticamāk, ļoti sāpēja. Bet tikpat ļoti man gribējās to akmentiņu paturēt sev.

Rakstnieks saka: “Nav jau nekas ļauns, ne briesmīgs. Cilvēki vien visi esam, līdz eņģeļiem tālu.” Tālu gan, Jaunsudrabiņ, bet vismaz mēs cenšamies.

Projekts tiek realizēts ar "Zemgales kultūras programma 2022" projektu konkursa atbalstu.