Radiožurnāls

Ekspedīcijas laikā Olaines novadā nav iespējams izvairīties no acīmredzamā – šeit domā par jauniešiem. Sankcionēti grafiti mākslas darbi (“Heirēka!” – augstākais grafiti darbs Baltijā), moderns atrakciju un ielu vingrošanas parks Olaines Mežaparka teritorijā, nupat atklātais skeitparks, vairāki labiekārtoti karjeri ūdens priekiem – viss, kas nepieciešams kvalitatīvai un saturīgai “ielu dzīvei”. Parokot mazliet dziļāk, lietas sāk iegūt jau konkrētākas aprises, jo bez iedvesmojošiem panākumiem ir grūti kādam iegalvot, ka, piemēram, uz skeitborda dēli ir iespējams paskatīties arī no cita skatpunkta. Vairākkārtējs Eiropas un pasaules čempions, Ginesa rekorda ieguvējs slaloma skeitbordā noteikti var kandidēt uz saistošu un iedvesmojošu pieredzes stāstu. Mēs iepazināmies ar Jāni Kuzminu, un pēc sarunas vēl ilgi jādomā – kāpēc es par šo visu uzzinu tikai tagad!?

Pirmie ieraksti internetā par taviem panākumiem atrodami no 2007. gada, bet ticu, ka īstais sākums meklējams vēl senāk, vai ne?

Jā, tā ir. Tie bija pirmie lielie panākumi. Septītajā gadā es pirmoreiz kļuvu par Eiropas un arī pasaules čempionu. Bet pirmsākumi meklējami deviņdesmitajos gados, kad es jau pabiju sacensībās gan Eiropā, gan Krievijā – vēl biju puišelis. Sākumā nekādu panākumu nebija, satraumējos un atgriezos sacensību apritē tikai 2004. gadā Eiropas čempionātā. No skeitborda ilgu brīdi biju izkritis, dēli nolicis malā, un mani visi bija aizmirsuši – vesela paaudze nomainījusies. Izrādījās, ka arī mans inventārs bija novecojis. Lielākā daļa mani neatpazina un dīvaini skatījās, kad stājos rindā uz treniņbraucieniem. Starptautiskās skeitborda federācijas prezidents gan mani atcerējās uzreiz, jo junioros biju labs braucējs. Togad es izcīnīju sesto vietu, atgriezās azarts un motivācija. It īpaši pēc tam, kad esi traumēts, atgriešanās apritē – šī sacensība un cīņa – ir tas, kas dod lielāko grūdienu. Un ritenis iegriezās – uzlaboju inventāru un sāku gūt panākumus.

Kas ir tava disciplīna?

Laikam ar to vajadzēja sākt. Mana disciplīna ir slaloms – ātruma disciplīna, kur viss tiek mērīts sekundes simtdaļās un desmitdaļās. Ir vairāki slaloma veidi: gigants, līnijslaloms un hibrīds – speciālais slaloms, kas vēsturiski ir mana disciplīna. Bet tev tik un tā jāspēj labi izbraukt visas trīs, lai būtu labākais kopvērtējumā. Gigantu brauc vienatnē, bet abas pārējās disciplīnas ir paralēlās – brauc viens pret vienu. Tu redzi sev blakus otru sportistu, un notiek cīņa plecu pie pleca.

Tev esot bijusi principiāla cīņa ar vairākkārtēju pasaules čempionu dažādās skeitborda disciplīnās – amerikāņu skeitbordistu Džo Maklarenu. Ko tev nozīmē tik sīvs konkurents? Varbūt ārpus trases esat labi draugi?  

Mēs jau visi pazīstam viens otru, bet tomēr – visi ir atbraukuši uzvarēt. Citreiz tieši mazās nianses ir svarīgākās. Tad, kad jāiet uz head to head (viens pret vienu – red.) braukšanu un kad ir fināli, katrs tam pieiet citādi. Viens mēģina tevi izsist, kaut ko pajautājot vai pajokojot, cits grib paskatīties dēli. Tie ir tādi mazi knifiņi, ar kuriem katrs mēģina sev gūt priekšrocības. Cīņa notiek vēl pirms starta signāla.

Pieturēsim laika ritējumu 2013. gada 16. augustā. Ginesa rekords. 19.41 sekundē apbraukt 100 konusus. Kā?!

Tas bija uzaicinājums no Ķīnas centrālās televīzijas. Tev jau arī tā gadās, ka nāk uz e-pastu visādi spami, vai ne? Lūk, man nāca visādas vēstules gan angliski, gan krieviski, bet es tās automātiski metu spamā. Tad viņi sāka man zvanīties no Ķīnas numuriem, arī nakts vidū. Beigās laikam saprata, ka mums ir cita laika zona, un vienreiz es to telefonu pacēlu. Sākumā man šķita, ka tas ir joku zvans, – viņi mani aicināja uz Ginesa rekordu TV šovu, ko tiešraidē skatās vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Bet, tā kā es jau biju Ginesa rekorda ieguvējs – pirmo reizi to paveicu 2010. gadā Nike Riga run ietvaros –, doma bija, ka rekords ir jālabo. Jutu, ka to varu. Bet tas ir ļoti smagi – simt konusu pieprasa milzu koncentrēšanos un piepūli. Pekinā ir ļoti karsts – pāri trīsdesmit grādiem –, tāpēc tam bija jāpieiet vēl nopietnāk. Turklāt es sapratu, ka rekords jāpārspēj ar vienu braucienu, jo tādā karstumā otram mēģinājumam spēka vairs nebūs. Kad nobraucu, pat nezināju, vai rekords ir, – tādā ātrumā nepamani, vai esi kādam konusam pieskāries un rezultāts ir ieskaitīts. Bet, sev par lielu pārsteigumu, viss izdevās. Un līdz šim neviens šo rekordu arī nav pārspējis.

Imants Ziedonis grāmatā Garainis, kas veicina vārīšanos raksta: “Neba velti rekordi tuvojas tai robežai, kad beidzas muskuļu spēka iespējas un evolūcija paredz turpmākos rekordus tikai ar intelekta palīdzību.” Kā tu gatavojies lieliem startiem?

Jā, redzi, tā ir pieredze, kas krājas, – to nevar ne nopirkt, ne nodot. Varbūt kāds var kaut ko ieteikt, un tas paātrinās progresu, bet tev tāpat viss jāizdzīvo pašam. Un ne jau vienmēr bijuši panākumi – tie ir arī zaudējumi, kas māca. Man ir bijušas sacensības 2006. gadā Parīzē, kur kvalifikācijā biju favorīts uz medaļu, bet zaudēju cilvēkam, kurš bija piecpadsmitais. Tas bija sāpīgs zaudējums, pēc kura mācies – vai nu vieglprātīgi attiecos, vai nepareizi domāju pirms starta, nekoncentrējos? Bet tā pieredze krājas, un, ja esi tehniski gatavs, tavs inventārs ir līdzvērtīgs konkurentiem, pieredze ir panākumu atslēga.

Par pieredzes nodošanu runājot – tu šobrīd esi Latvijas Skeitborda federācijas prezidents. Tas droši vien arī ir loģisks turpinājums, vai ne?

Jā, tā ir. Ja par strītu (skeitborda “street” disciplīna – red.) – tas šobrīd ir olimpiskais sporta veids. Kā Skeitborda federācijas prezidents esmu gandarīts, ka mums sastāvā ir Artūrs Bogdanovičs, kurš ar labiem rezultātiem brauc starptautiskos turnīros. Bet par prezidenta amatu runājot – pa šo gadu esmu administratīvajās lietās pietiekami labi noorientējies, esmu šo to sakārtojis, un galvenais jau ir attīstīt skeitbordu. Es ceru, ka mēs ejam pareizā virzienā, – katru gadu atveram jaunus skeitparkus, uzrunājam jauniešus, organizējam Latvijas čempionātus.

Mūsu skeitborda stāsts varētu būt līdzīgs 3 x 3 basketbolistiem, izcīnot zelta medaļas Tokijas olimpiskajās spēlēs? No mazas kopienas – līdz lieliem panākumiem.

Zini, kā ir? Tie latvieši, kuri pēdējā laikā ir izcīnījuši zelta medaļas, ir jauno olimpisko sporta veidu pārstāvji: BMX, pludmales volejbols, 3 x 3 basketbols. Vai tas pats skeletons – tas arī parādījās salīdzinoši nesen. Jaunajos sporta veidos lielās valstis vēl nav paguvušas ieguldīt lielus līdzekļus, un tās ir mūsu iespējas, pirms lielvalstis ir nopirkušas labākos trenerus, izstrādājuši labāko inventāru. Ja slaloms kļūtu par olimpisko sporta veidu, mēs noteikti būtu vieni no favorītiem, jo mūsu jaunie puiši un meitenes ir ļoti labā līmenī. Ar strītu ir tā: Artūrs Bogdanovičs šobrīd cenšas kvalificēties Parīzes olimpiskajām spēlēm, un tas ir diezgan sarežģīti, bet ticība un cerība vienmēr pastāv. Mēs kā federācija esam izdarījuši maksimumu, lai viņu atbalstītu. Jābūt reālistam: aizbraukt uz Parīzi un parādīt labāko sniegumu – tas jau būtu sasniegums.

Kāda izskatās jaunā skeiteru paaudze? Vai mērķi ir – tāpat kā manā jaunībā – vienkārši pastrīķēt asfaltu vai tomēr – sportiski panākumi un aktīva iesaistīšanās cīņā par medaļām?

Sacensības noteikti ir viena no lietām, kas motivē. Aizbraukt, ieraudzīt vidi, redzēt citus, satikties, iepazīties un mācīties gan no lielākiem, gan sava vecuma sportistiem. Tu jau nevari savā vidē viens attīstīties. Tiklīdz tiec ārpusē, sacensībās ir gan spriedze, gan tas foršums – tavs redzesloks paplašinās. Sacensību plāni ir zināmi, un viņi jau zina, kam gatavojas. Es jau arī jaunībā sapņoju tikai par pjedastālu: kā varētu kaut vai vienā disciplīnā aizsniegties līdz pjedastālam? Bet tas viss atnāk tad, kad esi gatavs.

Un, protams, sava nozīme ir arī sakārtotai infrastruktūrai.

Neapšaubāmi. Tas talantiņš jau var piedzimt jebkurā pilsētā – Olainē, Tukumā vai Saldū. Bet, ja nav vides, talants nekad neattīstīsies. Bet ne tikai infrastruktūra ir tas, par ko mēs federācijā domājam. Tā ir arī klubu sistēma, kas varētu būt liels grūdiens nākotnei un attīstībai. Bet jebkurā gadījumā – talants ir viena lieta, bet ir vēl arī darba spējas. Cik skatos uz mūsu jauniešiem, ik pa laikam ieraugu, ka talants ir daudziem, bet ir vēl daudz jāstrādā. Un, kad ar lielu darbu gūsti pieredzi, tu jau māki uzvarēt.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs

Ekspedīcijas laikā Olaines novadā nav iespējams izvairīties no acīmredzamā – šeit domā par jauniešiem. Sankcionēti grafiti mākslas darbi (“Heirēka!” – augstākais grafiti darbs Baltijā), moderns atrakciju un ielu vingrošanas parks Olaines Mežaparka teritorijā, nupat atklātais skeitparks, vairāki labiekārtoti karjeri ūdens priekiem – viss, kas nepieciešams kvalitatīvai un saturīgai “ielu dzīvei”. Parokot mazliet dziļāk, lietas sāk iegūt jau konkrētākas aprises, jo bez iedvesmojošiem panākumiem ir grūti kādam iegalvot, ka, piemēram, uz skeitborda dēli ir iespējams paskatīties arī no cita skatpunkta. Vairākkārtējs Eiropas un pasaules čempions, Ginesa rekorda ieguvējs slaloma skeitbordā noteikti var kandidēt uz saistošu un iedvesmojošu pieredzes stāstu. Mēs iepazināmies ar Jāni Kuzminu, un pēc sarunas vēl ilgi jādomā – kāpēc es par šo visu uzzinu tikai tagad!?

Pirmie ieraksti internetā par taviem panākumiem atrodami no 2007. gada, bet ticu, ka īstais sākums meklējams vēl senāk, vai ne?

Jā, tā ir. Tie bija pirmie lielie panākumi. Septītajā gadā es pirmoreiz kļuvu par Eiropas un arī pasaules čempionu. Bet pirmsākumi meklējami deviņdesmitajos gados, kad es jau pabiju sacensībās gan Eiropā, gan Krievijā – vēl biju puišelis. Sākumā nekādu panākumu nebija, satraumējos un atgriezos sacensību apritē tikai 2004. gadā Eiropas čempionātā. No skeitborda ilgu brīdi biju izkritis, dēli nolicis malā, un mani visi bija aizmirsuši – vesela paaudze nomainījusies. Izrādījās, ka arī mans inventārs bija novecojis. Lielākā daļa mani neatpazina un dīvaini skatījās, kad stājos rindā uz treniņbraucieniem. Starptautiskās skeitborda federācijas prezidents gan mani atcerējās uzreiz, jo junioros biju labs braucējs. Togad es izcīnīju sesto vietu, atgriezās azarts un motivācija. It īpaši pēc tam, kad esi traumēts, atgriešanās apritē – šī sacensība un cīņa – ir tas, kas dod lielāko grūdienu. Un ritenis iegriezās – uzlaboju inventāru un sāku gūt panākumus.

Kas ir tava disciplīna?

Laikam ar to vajadzēja sākt. Mana disciplīna ir slaloms – ātruma disciplīna, kur viss tiek mērīts sekundes simtdaļās un desmitdaļās. Ir vairāki slaloma veidi: gigants, līnijslaloms un hibrīds – speciālais slaloms, kas vēsturiski ir mana disciplīna. Bet tev tik un tā jāspēj labi izbraukt visas trīs, lai būtu labākais kopvērtējumā. Gigantu brauc vienatnē, bet abas pārējās disciplīnas ir paralēlās – brauc viens pret vienu. Tu redzi sev blakus otru sportistu, un notiek cīņa plecu pie pleca.

Tev esot bijusi principiāla cīņa ar vairākkārtēju pasaules čempionu dažādās skeitborda disciplīnās – amerikāņu skeitbordistu Džo Maklarenu. Ko tev nozīmē tik sīvs konkurents? Varbūt ārpus trases esat labi draugi?  

Mēs jau visi pazīstam viens otru, bet tomēr – visi ir atbraukuši uzvarēt. Citreiz tieši mazās nianses ir svarīgākās. Tad, kad jāiet uz head to head (viens pret vienu – red.) braukšanu un kad ir fināli, katrs tam pieiet citādi. Viens mēģina tevi izsist, kaut ko pajautājot vai pajokojot, cits grib paskatīties dēli. Tie ir tādi mazi knifiņi, ar kuriem katrs mēģina sev gūt priekšrocības. Cīņa notiek vēl pirms starta signāla.

Pieturēsim laika ritējumu 2013. gada 16. augustā. Ginesa rekords. 19.41 sekundē apbraukt 100 konusus. Kā?!

Tas bija uzaicinājums no Ķīnas centrālās televīzijas. Tev jau arī tā gadās, ka nāk uz e-pastu visādi spami, vai ne? Lūk, man nāca visādas vēstules gan angliski, gan krieviski, bet es tās automātiski metu spamā. Tad viņi sāka man zvanīties no Ķīnas numuriem, arī nakts vidū. Beigās laikam saprata, ka mums ir cita laika zona, un vienreiz es to telefonu pacēlu. Sākumā man šķita, ka tas ir joku zvans, – viņi mani aicināja uz Ginesa rekordu TV šovu, ko tiešraidē skatās vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Bet, tā kā es jau biju Ginesa rekorda ieguvējs – pirmo reizi to paveicu 2010. gadā Nike Riga run ietvaros –, doma bija, ka rekords ir jālabo. Jutu, ka to varu. Bet tas ir ļoti smagi – simt konusu pieprasa milzu koncentrēšanos un piepūli. Pekinā ir ļoti karsts – pāri trīsdesmit grādiem –, tāpēc tam bija jāpieiet vēl nopietnāk. Turklāt es sapratu, ka rekords jāpārspēj ar vienu braucienu, jo tādā karstumā otram mēģinājumam spēka vairs nebūs. Kad nobraucu, pat nezināju, vai rekords ir, – tādā ātrumā nepamani, vai esi kādam konusam pieskāries un rezultāts ir ieskaitīts. Bet, sev par lielu pārsteigumu, viss izdevās. Un līdz šim neviens šo rekordu arī nav pārspējis.

Imants Ziedonis grāmatā Garainis, kas veicina vārīšanos raksta: “Neba velti rekordi tuvojas tai robežai, kad beidzas muskuļu spēka iespējas un evolūcija paredz turpmākos rekordus tikai ar intelekta palīdzību.” Kā tu gatavojies lieliem startiem?

Jā, redzi, tā ir pieredze, kas krājas, – to nevar ne nopirkt, ne nodot. Varbūt kāds var kaut ko ieteikt, un tas paātrinās progresu, bet tev tāpat viss jāizdzīvo pašam. Un ne jau vienmēr bijuši panākumi – tie ir arī zaudējumi, kas māca. Man ir bijušas sacensības 2006. gadā Parīzē, kur kvalifikācijā biju favorīts uz medaļu, bet zaudēju cilvēkam, kurš bija piecpadsmitais. Tas bija sāpīgs zaudējums, pēc kura mācies – vai nu vieglprātīgi attiecos, vai nepareizi domāju pirms starta, nekoncentrējos? Bet tā pieredze krājas, un, ja esi tehniski gatavs, tavs inventārs ir līdzvērtīgs konkurentiem, pieredze ir panākumu atslēga.

Par pieredzes nodošanu runājot – tu šobrīd esi Latvijas Skeitborda federācijas prezidents. Tas droši vien arī ir loģisks turpinājums, vai ne?

Jā, tā ir. Ja par strītu (skeitborda “street” disciplīna – red.) – tas šobrīd ir olimpiskais sporta veids. Kā Skeitborda federācijas prezidents esmu gandarīts, ka mums sastāvā ir Artūrs Bogdanovičs, kurš ar labiem rezultātiem brauc starptautiskos turnīros. Bet par prezidenta amatu runājot – pa šo gadu esmu administratīvajās lietās pietiekami labi noorientējies, esmu šo to sakārtojis, un galvenais jau ir attīstīt skeitbordu. Es ceru, ka mēs ejam pareizā virzienā, – katru gadu atveram jaunus skeitparkus, uzrunājam jauniešus, organizējam Latvijas čempionātus.

Mūsu skeitborda stāsts varētu būt līdzīgs 3 x 3 basketbolistiem, izcīnot zelta medaļas Tokijas olimpiskajās spēlēs? No mazas kopienas – līdz lieliem panākumiem.

Zini, kā ir? Tie latvieši, kuri pēdējā laikā ir izcīnījuši zelta medaļas, ir jauno olimpisko sporta veidu pārstāvji: BMX, pludmales volejbols, 3 x 3 basketbols. Vai tas pats skeletons – tas arī parādījās salīdzinoši nesen. Jaunajos sporta veidos lielās valstis vēl nav paguvušas ieguldīt lielus līdzekļus, un tās ir mūsu iespējas, pirms lielvalstis ir nopirkušas labākos trenerus, izstrādājuši labāko inventāru. Ja slaloms kļūtu par olimpisko sporta veidu, mēs noteikti būtu vieni no favorītiem, jo mūsu jaunie puiši un meitenes ir ļoti labā līmenī. Ar strītu ir tā: Artūrs Bogdanovičs šobrīd cenšas kvalificēties Parīzes olimpiskajām spēlēm, un tas ir diezgan sarežģīti, bet ticība un cerība vienmēr pastāv. Mēs kā federācija esam izdarījuši maksimumu, lai viņu atbalstītu. Jābūt reālistam: aizbraukt uz Parīzi un parādīt labāko sniegumu – tas jau būtu sasniegums.

Kāda izskatās jaunā skeiteru paaudze? Vai mērķi ir – tāpat kā manā jaunībā – vienkārši pastrīķēt asfaltu vai tomēr – sportiski panākumi un aktīva iesaistīšanās cīņā par medaļām?

Sacensības noteikti ir viena no lietām, kas motivē. Aizbraukt, ieraudzīt vidi, redzēt citus, satikties, iepazīties un mācīties gan no lielākiem, gan sava vecuma sportistiem. Tu jau nevari savā vidē viens attīstīties. Tiklīdz tiec ārpusē, sacensībās ir gan spriedze, gan tas foršums – tavs redzesloks paplašinās. Sacensību plāni ir zināmi, un viņi jau zina, kam gatavojas. Es jau arī jaunībā sapņoju tikai par pjedastālu: kā varētu kaut vai vienā disciplīnā aizsniegties līdz pjedastālam? Bet tas viss atnāk tad, kad esi gatavs.

Un, protams, sava nozīme ir arī sakārtotai infrastruktūrai.

Neapšaubāmi. Tas talantiņš jau var piedzimt jebkurā pilsētā – Olainē, Tukumā vai Saldū. Bet, ja nav vides, talants nekad neattīstīsies. Bet ne tikai infrastruktūra ir tas, par ko mēs federācijā domājam. Tā ir arī klubu sistēma, kas varētu būt liels grūdiens nākotnei un attīstībai. Bet jebkurā gadījumā – talants ir viena lieta, bet ir vēl arī darba spējas. Cik skatos uz mūsu jauniešiem, ik pa laikam ieraugu, ka talants ir daudziem, bet ir vēl daudz jāstrādā. Un, kad ar lielu darbu gūsti pieredzi, tu jau māki uzvarēt.

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs