Radiožurnāls

Gāze ir ne tikai zils un silts zieds jūsu virtuvē, to izdala gan purvi, kuros viss trūd, gan pazeme, kurā trūd aizvēsture. Dinozauri izmira neko nenojauzdami, ka ar viņu attālo, homoepātisko palīdzību sildīsim sev tēju. Tāpat viņi nezināja, ka pēc miljoniem gadu tie izšķīdīs naftas formā, no kuras ražos polimērus un kausēs dinozauru figūriņas, par to senie dzīvnieki gan justu gandarījumu. Taču nepietiek ar to, ka cilvēki gāzi no pazemes izdabū, to vajag glabāt un transportēt. Savulaik vienam cilvēkam ienāca prātā, ka to var izdarīt ar dirižabļa palīdzību, kas galapunktā gan būtu pilnībā izpumpēts. Tika nolemts, ka prātīgāk būtu gāzi atdzesēt un vest ar kuģu palīdzību, vai arī ierakt zemē cauruli pa kuru gāze trauksies gar savām iegulām. Ja gāze gaidītu šo brīdi vienkārši lielā cisternā, tas būtu ārkārtīgi bīstami, turklāt tvertnei būtu jābūt tik lielai, ka to grūti pat iztēloties. Un vispār, 1919. gadā Bostonā saplīsa milzu muca ar melasi, aculiecinieki salīdzināja skaņu ar ložmetēju - kā lodes šāvās ārā kniedes, bet pats tumīgais šķidrums nogalināja 21 cilvēku un ievainoja 151, tai skaitā suņus un zirgus, un vēl viena dirižabļa liktenis lika cilvēkiem aizdomāties.

 Ideja glabāt gāzi zemē radās ASV, jo, galu galā, gāze taču nāk no zeme, un tā izrādījusies veiksmīga. PSRS seismologi no sākuma izurba zemē caurumus, iebāza tajos sprāgstvielas, un tad uzmanīgi klausījās un vēroja. Tādējādi viņi pat nemeklēja ideālu vietu, kur gāzei būs mājīgi. Viņi meklēja pašu gāzi un naftu, bet neko neatrada, izņemot smilšakmeni. Kurš tad nav redzējis smilšakmeni, bet viņi droši vien leca kājās un apskāvās, jo tieši šis smilšakmens bija piesūcies ar ūdeni kā paklājs ziemā. Bez tam 700 metrus dziļi esošo iezi no virszemes atdalīja blīvs māla slānis, kas nozīmēja, ka cilvēki nemaz nenojautīs, ka pazemē kaut kas notiek. Minēto slāni formas dēļ visur dēvē par cepuri, un tā laikam ir lielākā cepure pasaulē. Igaunijā smilšakmens nolēmis iegulties seklākā vietā, nieka 300 metru dziļumā, taču tas ir bijis par maz, lai gan, ja man jautātu, es teiktu, ka pilnīgi pietiekoši. Par laimi, man nejautāja, kā arī noplātīja rokas par Krievijas smilšakmeni, kurš atrodas zemē vismaz divu kilometru dziļumā, un iebakstīja ar pirkstu kartē tieši Inčukalnam. Latvijā ir vēl vienpadsmit vietas, kur būtu iespējams ierīkot kaut ko līdzīgu, bet svarīgi ir arī atpūsties un neizdegt kā gāzei.

 Ja kāds mani mēģinātu pārliecināt, ka šī ir laba ideja, es atbildētu, ka tikpat labi var piepūst vardi ar salmiņu. Lai dabūtu gāzi zemes dzīlēs atpakaļ gan vajag krietni lielāku spiedienu. To veic uzmanīgi, jo gāze uzkarst, un to var saprast. Satiekoties ar smilšakmeni, gāze izspiež tajā esošo ūdeni, kas negribīgi atkāpjas. Tāpat tas nodrošina gāzes atceļu, jo grib tikt atpakaļ smilšakmenī, kur viņam ir labi. Un tas viss patiešām darbojas, gāze atrodas zemē aptuveni 25 kilometru lielā teritorijā, lielākā daļa Siguldas novadā. Iedzīvotājiem piekodināts, lai viņi ar zemi apdomīgi, vismaz ne 700 metrus dziļi. Lai gan pirmās cilvēku bažas par to visu presē parādās deviņdesmitajos gados, nekas nelāgs līdz šim nav noticis. Reizēm viņi juta gāzes smaku, taču tā radās attīrīšanas nevis noplūdes procesā. Te gan jāpiebilst, ka gāzei nav smakas pašai par sevi, tai pievieno odorantus, kuri apvainotos, ka tiek dēvēti par smaku. Piemēram, to izmanto jau pieminētajā Amerikā, kur par odorantu kalpo sērs, tādēļ pēc grifu koncentrācijas var uziet gāzes noplūdi, kuru putni notur par maitu. Arī jūs virtuvē pamanāt gāzi šī iemesla dēļ, kaut, pieļauju, neesat grifs.

Vai jūs varat iztēloties gandrīz piecus miljardus kubikmetru? Es nē. Tieši tik liels ir smilšakmens sūklis kaut kur dziļi zem mūsu kājām. Kad ievajagas, cilvēki atskrūvē krānus un gāze pati ceļas virszemē. Un vajag to rudenī un ziemā, tādēļ gāzi pumpē zemē tikai vasarās. Pēc dīkdienīgas laika pavadīšanas zemē, gāze uzsūkusi sevī dažādus piejaukumus un mitrumu, tāpēc tā esot jāfiltrē un jāžāvē, ko es itin viegli varu iztēloties. Nekur citur Baltijas valstīs nav šādas gāzes glabātuves, bet mums ir. Apkārtnē regulāri tiek analizēta ūdens kvalitāte, kura ir normas robežās. Protams, var notikt ugunsgrēks, zemestrīce, terorakts, var tieši tur nokrist meteorīts, bet citādi var gulēt mierīgi un domāt par gāzi un cilvēku izdomas spēku. Piemēram, mani šis stāsts pamudināja nopirkt gāzētu ūdeni.

Gāze ir ne tikai zils un silts zieds jūsu virtuvē, to izdala gan purvi, kuros viss trūd, gan pazeme, kurā trūd aizvēsture. Dinozauri izmira neko nenojauzdami, ka ar viņu attālo, homoepātisko palīdzību sildīsim sev tēju. Tāpat viņi nezināja, ka pēc miljoniem gadu tie izšķīdīs naftas formā, no kuras ražos polimērus un kausēs dinozauru figūriņas, par to senie dzīvnieki gan justu gandarījumu. Taču nepietiek ar to, ka cilvēki gāzi no pazemes izdabū, to vajag glabāt un transportēt. Savulaik vienam cilvēkam ienāca prātā, ka to var izdarīt ar dirižabļa palīdzību, kas galapunktā gan būtu pilnībā izpumpēts. Tika nolemts, ka prātīgāk būtu gāzi atdzesēt un vest ar kuģu palīdzību, vai arī ierakt zemē cauruli pa kuru gāze trauksies gar savām iegulām. Ja gāze gaidītu šo brīdi vienkārši lielā cisternā, tas būtu ārkārtīgi bīstami, turklāt tvertnei būtu jābūt tik lielai, ka to grūti pat iztēloties. Un vispār, 1919. gadā Bostonā saplīsa milzu muca ar melasi, aculiecinieki salīdzināja skaņu ar ložmetēju - kā lodes šāvās ārā kniedes, bet pats tumīgais šķidrums nogalināja 21 cilvēku un ievainoja 151, tai skaitā suņus un zirgus, un vēl viena dirižabļa liktenis lika cilvēkiem aizdomāties.

 Ideja glabāt gāzi zemē radās ASV, jo, galu galā, gāze taču nāk no zeme, un tā izrādījusies veiksmīga. PSRS seismologi no sākuma izurba zemē caurumus, iebāza tajos sprāgstvielas, un tad uzmanīgi klausījās un vēroja. Tādējādi viņi pat nemeklēja ideālu vietu, kur gāzei būs mājīgi. Viņi meklēja pašu gāzi un naftu, bet neko neatrada, izņemot smilšakmeni. Kurš tad nav redzējis smilšakmeni, bet viņi droši vien leca kājās un apskāvās, jo tieši šis smilšakmens bija piesūcies ar ūdeni kā paklājs ziemā. Bez tam 700 metrus dziļi esošo iezi no virszemes atdalīja blīvs māla slānis, kas nozīmēja, ka cilvēki nemaz nenojautīs, ka pazemē kaut kas notiek. Minēto slāni formas dēļ visur dēvē par cepuri, un tā laikam ir lielākā cepure pasaulē. Igaunijā smilšakmens nolēmis iegulties seklākā vietā, nieka 300 metru dziļumā, taču tas ir bijis par maz, lai gan, ja man jautātu, es teiktu, ka pilnīgi pietiekoši. Par laimi, man nejautāja, kā arī noplātīja rokas par Krievijas smilšakmeni, kurš atrodas zemē vismaz divu kilometru dziļumā, un iebakstīja ar pirkstu kartē tieši Inčukalnam. Latvijā ir vēl vienpadsmit vietas, kur būtu iespējams ierīkot kaut ko līdzīgu, bet svarīgi ir arī atpūsties un neizdegt kā gāzei.

 Ja kāds mani mēģinātu pārliecināt, ka šī ir laba ideja, es atbildētu, ka tikpat labi var piepūst vardi ar salmiņu. Lai dabūtu gāzi zemes dzīlēs atpakaļ gan vajag krietni lielāku spiedienu. To veic uzmanīgi, jo gāze uzkarst, un to var saprast. Satiekoties ar smilšakmeni, gāze izspiež tajā esošo ūdeni, kas negribīgi atkāpjas. Tāpat tas nodrošina gāzes atceļu, jo grib tikt atpakaļ smilšakmenī, kur viņam ir labi. Un tas viss patiešām darbojas, gāze atrodas zemē aptuveni 25 kilometru lielā teritorijā, lielākā daļa Siguldas novadā. Iedzīvotājiem piekodināts, lai viņi ar zemi apdomīgi, vismaz ne 700 metrus dziļi. Lai gan pirmās cilvēku bažas par to visu presē parādās deviņdesmitajos gados, nekas nelāgs līdz šim nav noticis. Reizēm viņi juta gāzes smaku, taču tā radās attīrīšanas nevis noplūdes procesā. Te gan jāpiebilst, ka gāzei nav smakas pašai par sevi, tai pievieno odorantus, kuri apvainotos, ka tiek dēvēti par smaku. Piemēram, to izmanto jau pieminētajā Amerikā, kur par odorantu kalpo sērs, tādēļ pēc grifu koncentrācijas var uziet gāzes noplūdi, kuru putni notur par maitu. Arī jūs virtuvē pamanāt gāzi šī iemesla dēļ, kaut, pieļauju, neesat grifs.

Vai jūs varat iztēloties gandrīz piecus miljardus kubikmetru? Es nē. Tieši tik liels ir smilšakmens sūklis kaut kur dziļi zem mūsu kājām. Kad ievajagas, cilvēki atskrūvē krānus un gāze pati ceļas virszemē. Un vajag to rudenī un ziemā, tādēļ gāzi pumpē zemē tikai vasarās. Pēc dīkdienīgas laika pavadīšanas zemē, gāze uzsūkusi sevī dažādus piejaukumus un mitrumu, tāpēc tā esot jāfiltrē un jāžāvē, ko es itin viegli varu iztēloties. Nekur citur Baltijas valstīs nav šādas gāzes glabātuves, bet mums ir. Apkārtnē regulāri tiek analizēta ūdens kvalitāte, kura ir normas robežās. Protams, var notikt ugunsgrēks, zemestrīce, terorakts, var tieši tur nokrist meteorīts, bet citādi var gulēt mierīgi un domāt par gāzi un cilvēku izdomas spēku. Piemēram, mani šis stāsts pamudināja nopirkt gāzētu ūdeni.