Radiožurnāls

Mākslinieka Anrī Matisa Sv. Rožukroņa kapela Franču Rivjērā, Vansā, un Lidijas Auzas četri lielformāta gleznojumi Talsos. Abiem māksliniekiem tie bija mūža nogales darbi, un abi atzina, ka tie ir augstākais sasniegums viņu mākslā. 

Lai izceltu Lidijas Auzas nozīmību, nebūtu pat nepieciešams pieminēt Matisu (1869–1954), kura mākslu viņa neapšaubāmi zināja, bet tā nebija būtisks ietekmes avots. Kapela ir arī vienīgais sakrālais Matisa mākslas darbs, kuru viņš realizēja kopā ar arhitektu un vietējiem amatniekiem. Māksliniekam bija 77 gadi, darbs ilga četrus gadus – no 1947. līdz 1951. gadam, un uz atklāšanu Matiss vairs nespēja ierasties sliktās veselības dēļ. 

Lidijai Auzai tobrīd bija nedaudz pāri 30, piedzimis dēls Leonīds un meita Baiba, studijas Latvijā, un mākslā tas bija socreālisma pārgaismotā prieka ideoloģijas laiks. Jaunajai māksliniecei Lidijai Auzai nemitējās pārmest nozīmīgu ideju trūkumu. Viņa uzturējās Operas nama aizkulisēs, gleznoja baleta dzīvi samta priekškara kreisajā pusē. Gleznotājs Leo Kokle kādā no daudzajām Mākslinieku savienības biedru uzņemšanas sēdēm izteicās, ka Auza jau ar to baleta tēmu nosirmos, bet tā nenotika. Šā laika darbiem piemita impresionistisks vieglums un gaisma, kas būtu socreālistiski pareiza, tomēr notikuma nozīmības trūkums, jo tie bija mēģinājumu skati vai aizkulišu dzīve ģērbtuvēs, zinošajos kolēģos māksliniekos raisīja bažas, ka Auza nespēj radīt sociāli nozīmīgus darbus, un mākslinieces mēģinājumi ārpus baleta tēmas patiesi sanāca nedzīvi.

Tikai 400 kilometri no Talsiem uz dienvidu pusi, Franču Rivjēra – siltums, gaisma un maigais Vidusjūras klimats. Visi, kā mācējuši, attapušies no kara. Matiss kopš 1943. gada pārcēlies uz dzīvi Vansā un ir nopietni slims. Uz Matisa sludinājumu, ka tiek meklēta jauna skaista medmāsa, atsaucās Monika Buržuā. Abiem izveidojās sirsnīgas attiecības, kas redzamas zīmējumos un gleznās, tomēr lielākā dāvana bija pavisam cita. Monikas sirds aicinājums bija kalpot Dievam, viņa iestājās dominikāņu ordenī un turpināja rūpēties par mākslinieku. Monika izteica māksliniekam vēlmi izrotāt klostera telpās izveidoto oratoriju, bet Matisa ideja bija vērienīgāka, viņš uzcēla kapelu, kas bija veltījums ne tikai dominikāņu mūķenēm, bet arī Monikai. 

Mākslinieka draugs Pablo Pikaso (1881–1973) uz ideju iesaistīties reliģiskā projektā raudzījās ar skepsi un jutās sarūgtināts, bet Matiss viņam atbildēja, ka tas, ko abi meklē mākslā, savā ziņā ir viņu pirmās komūnijas aicinājums. Savukārt no ordeņa māsu puses bija nikna pretestība un neizpratne par Matisa darbu vienkāršību un abstrakciju. 

Darbs pie kapelas prasīja četrus gadus. Matiss radīja logu vitrāžas, sienas freskas, krucifiksu, altāra svečturus un priesteru tērpus, kuri, bagātīgi nosēti ar zvaigznēm, zivīm, krustiem un augu motīviem, vairāk atgādināja teātra izrādes kostīmus, ne reliģiska kalpošanas rituāla tērpus.

Slimības dēļ Matiss jau kopš 1941. gada bija spiests atteikties no eļļas krāsu lietošanas, to vietā ņemot ar guašu nokrāsotus papīrus un šķēres, kas māksliniekam ļāva strādāt arī slimības gultā. Šis stils vēlāk kļuva pazīstams kā paper cut-outs un atzīts kā novatorisms mākslā. Šādā tehnikā tika radīti moduļi vitrāžām. Krāsu paleti var saukt par askētisku – ultramarīna zils, zaļš un citrondzeltens. Vienu kapelas sienu klāja balta keramikas freska, uz kuras ar vienkāršām grafiskām līnijām attēlota Svētā Jaunava ar bērnu. Ap viņiem bezrūpīgā vieglumā izkaisīti ziedi vai varbūt mākoņi. Nekur nav sarkanās krāsas, tā traucētu mieram, kas bija nepieciešams pašam Matisam. Vienkāršībā un gaišumā mākslinieks jutās brīvs no trauksmes un nomācošās lietu dabas. Kapela vispirms jau pašam Matisam sniedza remdējošu mierinājumu.

1961. gads kļuva izšķirīgs – Lidijai Auzai tika atļauts apciemot māsu Olgu Anglijā. Pasaules mākslas vēsture oriģinālā atvēra Lidijai logu uz svaigo gaisu, kurā viņa var elpot un domāt tā, kā tas atbilst viņas izpratnei. Kritika, kolēģu neizpratne, kas turpinājās, vairs viņu nebaidīja, viņa bija pārliecināta par savu darbu. Protams, bija cilvēki, kas mākslinieces paveikto novērtēja, bet noliegums sanāca skaļāks. Agrāk tie bija pārmetumi par tēmu maznozīmību, izpildījuma skičveidību un nepabeigtību, ar to domājot ekspresīvu gleznojumu, bet turpmākie kolēģu – atzītu gleznotāju – izteikumi, trāpīja daudz skarbāk, bet Auzu un viņas mākslas pārliecību neietekmēja.

Auza jau vairs neprot gleznot; Auza nav īsta gleznotāja, jo viņa glezno uz preskartoniem, bet īsta glezna ir uz audekla; Auza izmanto dekoratoru materiālus, bet nopietna glezniecība ir ar eļļas krāsām; joprojām nepārliecinoša tematika – abstraktas kompozīcijas, kuras pati nosauc par dekoriem. Tie nav tumšie viduslaiki, tie ir tumšie aizspriedumi līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem. Tīri abstrakta kompozīcija glezniecībā netika atzīta, to varēja atļauties lietišķie – tekstilnieki un keramiķi. 60. gados Latvijā kļuva pieejami jauni materiāli – PVA līme un tempera –, un Auza bija pirmā, kas tos izmēģināja, un šie materiāli kļuva pilnībā viņas. Sajaucot līmi ar balto temperu, ieguva masu, ar kuru varēja veidot plūdenus laukumus vai izspiest kā krāsu no tūbiņas, tikai viss bija balts, pēc tam pāri šai faktūrai sākās glezniecība. Auza ar to vien nenorima, šajā masā tika integrēti citi, negleznieciski, materiāli – plastmasas korķīši, izspiestas krāsu tūbiņas, spoguļu lauskas, metāla skaidas un naglas. Šādai darba metodei nepieciešama stingra pamatne, nolikta uz grīdas, kas ir vēl viens liecinājums pret klasisku glezniecību uz molberta. Auza ar šādiem klaji abstraktiem darbiem piedalījās izstādēs, pati tos nosaucot par dekoriem, šķietami noņemot nopietnību no satura. Auza nebija māksliniece, kura samierinātos ar gleznošanu darbnīcai, viņa neapturami lauzās un lauzās mākslā ar tiesībām dzīvot ar savu pārliecību. Auza zināja, ka ir GLEZNOTĀJA, bet tas visu laiku bija jāpierāda.
 
Ceļš uz sirdi. 1971. Kartons, eļļa, laka, metāla skaidas, naglas. 60 x 50 cm

Latvijā 60. gados top jauna telpas uztvere, betons un stikla plaknes maina ēku ārējo čaulu. Viss loģiskais ir skaists, nekā lieka. Tāds skats atbilda arī Auzai. Māksliniece beidzot bija gatava lielformāta darbiem, piedāvājumi bija arī iepriekš, bet tikai tagad pati juta spēku šādu darbu veikt. Bija gan nedaudz sašķobījusies veselība, no krāsu izgarojumiem viegls aizsmakums, bet turpmākie 10 gadi pagāja galvenokārt Talsos. 

Pirmā glezna Kurzeme (1973–1976) Talsu novada pašvaldības foajē – 3,15 x 30 m, Deviņu pakalnu pilsēta (1976–1978) Mākslas skolas telpās – 2,7 x 6,5 m, Satikšanās. Savienošanās (1979–1980) laulību ceremoniju zālē un vitrāžas Liepājas zvejnieku kolhoza Boļševiks atpūtas namam Bārtā (1980–1982). Par pēdējo objektu nav ne attēlu, ne skiču, ne citu ziņu, jo ēka nodegusi. Talsinieki varbūt to nemaz nezina, bet lielākais gleznojums Latvijā – Kurzeme – ir tieši pie viņiem! Šajos gados radītais bija iemesls 1983. gadā Lidijai Auzai piešķirt Talsu goda pilsones titulu. 
 
Kurzeme. Dziedāj’ tautu tīrumā. 1973–1976. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 3,15 x 6 m
 
Kurzeme. Jūriņ’ prasa smalku tīklu. 1973–1976. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 3,15 x 13 m
 
Kurzeme. Jāņu nakti līgot gāju, novadiņu aplīgot. 1973–1976. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 3,15 x 11 m

Lidijai Auzai darbam tika ierādītas Talsu ugunsdzēsēju depo telpas. Galdniekam tika pasūtīti apakšrāmji ar preskartoniem, 105 x 140 cm, Kurzemes ciklam bija nepieciešami 57.

Kā viss izskatīsies kopumā, palika nezināms līdz brīdim, kad visas plāksnes bija saliktas kopā foajē. Arī šodien darbs ir apskatāms jebkurā laikā, arī neieejot ēkā, jo pretī stiklota siena. Kurzemē Auza, līdzīgi kā Matiss, ielika koncentrētu līdz šim sasniegtā un saprastā enerģiju. Abiem māksliniekiem darbā pavadītais laiks bija arī sava veida aizmiršanās. Matisam mieru nesa darba process un gaisma, gaiši toņi, bet Auzai tā ir kurzemnieku sarkanā krāsa. Auza to nemitējās apgalvot, ka viņa tic tikai smagam darbam un pārvarēšanai. Gadu pēc darba uzsākšanas pie Kurzemes Lidiju Auzu sāpīgi skāra pārāk agrā meitas Baibas nāve. Intensīvs darbs deva spēku visu turpināt. 

Kurzemē Talsu vides atpazīstamībā redzama arī visas tautas arhetipiskā spēka apziņa. Zeme ir šī spēka mītnes vieta, un māksliniece šajā mitoloģiskajā telpas struktūrā – pazeme, virszeme, debesis – darbojās kā senu rituālu zinātāja, uztaustot saknes dziļumā, ne pa zemes virsu. Koka stumbrs savieno pazemes (bezapziņas) sakņu sistēmu ar virsapziņu (galotni). Tādi ir arī Kurzemes cilvēki.  Zemes spēks virszemē izlaužas dažādos veidolos – kā koki, cilvēki, augi un ūdens, kam piemīt pirmatnēji nevaldāms spēks. Talsu Kurzemē ceļa lente ir cilvēka apzināta virzība savā zemē.

Putns Lidijas Auzas mākslās ieguvis nozīmīgu simbolisku nozīmi, vieno trīs pasaules daļas – pazemi, virszemi un debesis un gandrīz vienmēr attēlots koka tuvumā. Putna dziesma ir saikne ar aizgājušo dvēseli, tā atgādina ar savu klātbūtni dzīvajam, materializējoties krāsā un jaunā veidolā. Domas skaidrībā Auzas darbs vienādojas ar pārlaika zīmju sistēmu, un šo dzīves sistēmas izpratni Lidija Auza ielika Kurzemē. 
 
Deviņu pakalnu pilsēta. 1976–1978. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 2,7 x 6,5 m

Mākslas skolas sienu gleznojumi ir rotaļīgāki, māksliniece deva sev atelpu, jo tāds galēji koncentrēts darba stāvoklis arī nebūtu ilgstoši izturams. No lielajiem moduļiem Auza pārgāja uz 27 x 27 cm preskartona kvadrātiem, kā rotaļājoties līkumojot pa Talsu pakalniem. 
 
Vārava. 1972. Preskartons, eļļa, PVA tempera, tīkls. 140 x 140 cm

Ja Lidijai Auzai būtu tādas pašas iespējas kā Matisam – veidot Laulību ceremonijas zāles ēku, rotājumu un ceremonijas veicēja tērpa dizainu –, tas būtu izcili, bet… ja vien ir vēlēšanās, ap  Auzas paveikto un izmantojot mākslas darba elementus, tas būtu iespējams arī šodien. Satikšanās un Savienošanās – balts un zelts – un savienību apliecinošs spiedogs, kas nāk kā zīme no gleznas Mīlestība, divām būtnēm saplūstot vienā. Un zelts tepat, lielā somā atnests no Talsu mehāniskajām darbnīcām, bronzas toņa metāla atgriezumi, kas iestrādāti darba virsmā, un šā gaišā apsolījuma sānu malā zalktis – tāds mazs atgādinājums par kārdinājumu, varbūt šajā noslēdzošajā Talsu darbā tas ir kā pašas mākslinieces smējiens, drusku aizsmacis, silts un labvēlīgs.  

 
Mīlestība. 1972. Preskartons, eļļa. 80 x 80 cm


Ilze Putniņa

Mākslinieka Anrī Matisa Sv. Rožukroņa kapela Franču Rivjērā, Vansā, un Lidijas Auzas četri lielformāta gleznojumi Talsos. Abiem māksliniekiem tie bija mūža nogales darbi, un abi atzina, ka tie ir augstākais sasniegums viņu mākslā. 

Lai izceltu Lidijas Auzas nozīmību, nebūtu pat nepieciešams pieminēt Matisu (1869–1954), kura mākslu viņa neapšaubāmi zināja, bet tā nebija būtisks ietekmes avots. Kapela ir arī vienīgais sakrālais Matisa mākslas darbs, kuru viņš realizēja kopā ar arhitektu un vietējiem amatniekiem. Māksliniekam bija 77 gadi, darbs ilga četrus gadus – no 1947. līdz 1951. gadam, un uz atklāšanu Matiss vairs nespēja ierasties sliktās veselības dēļ. 

Lidijai Auzai tobrīd bija nedaudz pāri 30, piedzimis dēls Leonīds un meita Baiba, studijas Latvijā, un mākslā tas bija socreālisma pārgaismotā prieka ideoloģijas laiks. Jaunajai māksliniecei Lidijai Auzai nemitējās pārmest nozīmīgu ideju trūkumu. Viņa uzturējās Operas nama aizkulisēs, gleznoja baleta dzīvi samta priekškara kreisajā pusē. Gleznotājs Leo Kokle kādā no daudzajām Mākslinieku savienības biedru uzņemšanas sēdēm izteicās, ka Auza jau ar to baleta tēmu nosirmos, bet tā nenotika. Šā laika darbiem piemita impresionistisks vieglums un gaisma, kas būtu socreālistiski pareiza, tomēr notikuma nozīmības trūkums, jo tie bija mēģinājumu skati vai aizkulišu dzīve ģērbtuvēs, zinošajos kolēģos māksliniekos raisīja bažas, ka Auza nespēj radīt sociāli nozīmīgus darbus, un mākslinieces mēģinājumi ārpus baleta tēmas patiesi sanāca nedzīvi.

Tikai 400 kilometri no Talsiem uz dienvidu pusi, Franču Rivjēra – siltums, gaisma un maigais Vidusjūras klimats. Visi, kā mācējuši, attapušies no kara. Matiss kopš 1943. gada pārcēlies uz dzīvi Vansā un ir nopietni slims. Uz Matisa sludinājumu, ka tiek meklēta jauna skaista medmāsa, atsaucās Monika Buržuā. Abiem izveidojās sirsnīgas attiecības, kas redzamas zīmējumos un gleznās, tomēr lielākā dāvana bija pavisam cita. Monikas sirds aicinājums bija kalpot Dievam, viņa iestājās dominikāņu ordenī un turpināja rūpēties par mākslinieku. Monika izteica māksliniekam vēlmi izrotāt klostera telpās izveidoto oratoriju, bet Matisa ideja bija vērienīgāka, viņš uzcēla kapelu, kas bija veltījums ne tikai dominikāņu mūķenēm, bet arī Monikai. 

Mākslinieka draugs Pablo Pikaso (1881–1973) uz ideju iesaistīties reliģiskā projektā raudzījās ar skepsi un jutās sarūgtināts, bet Matiss viņam atbildēja, ka tas, ko abi meklē mākslā, savā ziņā ir viņu pirmās komūnijas aicinājums. Savukārt no ordeņa māsu puses bija nikna pretestība un neizpratne par Matisa darbu vienkāršību un abstrakciju. 

Darbs pie kapelas prasīja četrus gadus. Matiss radīja logu vitrāžas, sienas freskas, krucifiksu, altāra svečturus un priesteru tērpus, kuri, bagātīgi nosēti ar zvaigznēm, zivīm, krustiem un augu motīviem, vairāk atgādināja teātra izrādes kostīmus, ne reliģiska kalpošanas rituāla tērpus.

Slimības dēļ Matiss jau kopš 1941. gada bija spiests atteikties no eļļas krāsu lietošanas, to vietā ņemot ar guašu nokrāsotus papīrus un šķēres, kas māksliniekam ļāva strādāt arī slimības gultā. Šis stils vēlāk kļuva pazīstams kā paper cut-outs un atzīts kā novatorisms mākslā. Šādā tehnikā tika radīti moduļi vitrāžām. Krāsu paleti var saukt par askētisku – ultramarīna zils, zaļš un citrondzeltens. Vienu kapelas sienu klāja balta keramikas freska, uz kuras ar vienkāršām grafiskām līnijām attēlota Svētā Jaunava ar bērnu. Ap viņiem bezrūpīgā vieglumā izkaisīti ziedi vai varbūt mākoņi. Nekur nav sarkanās krāsas, tā traucētu mieram, kas bija nepieciešams pašam Matisam. Vienkāršībā un gaišumā mākslinieks jutās brīvs no trauksmes un nomācošās lietu dabas. Kapela vispirms jau pašam Matisam sniedza remdējošu mierinājumu.

1961. gads kļuva izšķirīgs – Lidijai Auzai tika atļauts apciemot māsu Olgu Anglijā. Pasaules mākslas vēsture oriģinālā atvēra Lidijai logu uz svaigo gaisu, kurā viņa var elpot un domāt tā, kā tas atbilst viņas izpratnei. Kritika, kolēģu neizpratne, kas turpinājās, vairs viņu nebaidīja, viņa bija pārliecināta par savu darbu. Protams, bija cilvēki, kas mākslinieces paveikto novērtēja, bet noliegums sanāca skaļāks. Agrāk tie bija pārmetumi par tēmu maznozīmību, izpildījuma skičveidību un nepabeigtību, ar to domājot ekspresīvu gleznojumu, bet turpmākie kolēģu – atzītu gleznotāju – izteikumi, trāpīja daudz skarbāk, bet Auzu un viņas mākslas pārliecību neietekmēja.

Auza jau vairs neprot gleznot; Auza nav īsta gleznotāja, jo viņa glezno uz preskartoniem, bet īsta glezna ir uz audekla; Auza izmanto dekoratoru materiālus, bet nopietna glezniecība ir ar eļļas krāsām; joprojām nepārliecinoša tematika – abstraktas kompozīcijas, kuras pati nosauc par dekoriem. Tie nav tumšie viduslaiki, tie ir tumšie aizspriedumi līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem. Tīri abstrakta kompozīcija glezniecībā netika atzīta, to varēja atļauties lietišķie – tekstilnieki un keramiķi. 60. gados Latvijā kļuva pieejami jauni materiāli – PVA līme un tempera –, un Auza bija pirmā, kas tos izmēģināja, un šie materiāli kļuva pilnībā viņas. Sajaucot līmi ar balto temperu, ieguva masu, ar kuru varēja veidot plūdenus laukumus vai izspiest kā krāsu no tūbiņas, tikai viss bija balts, pēc tam pāri šai faktūrai sākās glezniecība. Auza ar to vien nenorima, šajā masā tika integrēti citi, negleznieciski, materiāli – plastmasas korķīši, izspiestas krāsu tūbiņas, spoguļu lauskas, metāla skaidas un naglas. Šādai darba metodei nepieciešama stingra pamatne, nolikta uz grīdas, kas ir vēl viens liecinājums pret klasisku glezniecību uz molberta. Auza ar šādiem klaji abstraktiem darbiem piedalījās izstādēs, pati tos nosaucot par dekoriem, šķietami noņemot nopietnību no satura. Auza nebija māksliniece, kura samierinātos ar gleznošanu darbnīcai, viņa neapturami lauzās un lauzās mākslā ar tiesībām dzīvot ar savu pārliecību. Auza zināja, ka ir GLEZNOTĀJA, bet tas visu laiku bija jāpierāda.
 
Ceļš uz sirdi. 1971. Kartons, eļļa, laka, metāla skaidas, naglas. 60 x 50 cm

Latvijā 60. gados top jauna telpas uztvere, betons un stikla plaknes maina ēku ārējo čaulu. Viss loģiskais ir skaists, nekā lieka. Tāds skats atbilda arī Auzai. Māksliniece beidzot bija gatava lielformāta darbiem, piedāvājumi bija arī iepriekš, bet tikai tagad pati juta spēku šādu darbu veikt. Bija gan nedaudz sašķobījusies veselība, no krāsu izgarojumiem viegls aizsmakums, bet turpmākie 10 gadi pagāja galvenokārt Talsos. 

Pirmā glezna Kurzeme (1973–1976) Talsu novada pašvaldības foajē – 3,15 x 30 m, Deviņu pakalnu pilsēta (1976–1978) Mākslas skolas telpās – 2,7 x 6,5 m, Satikšanās. Savienošanās (1979–1980) laulību ceremoniju zālē un vitrāžas Liepājas zvejnieku kolhoza Boļševiks atpūtas namam Bārtā (1980–1982). Par pēdējo objektu nav ne attēlu, ne skiču, ne citu ziņu, jo ēka nodegusi. Talsinieki varbūt to nemaz nezina, bet lielākais gleznojums Latvijā – Kurzeme – ir tieši pie viņiem! Šajos gados radītais bija iemesls 1983. gadā Lidijai Auzai piešķirt Talsu goda pilsones titulu. 
 
Kurzeme. Dziedāj’ tautu tīrumā. 1973–1976. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 3,15 x 6 m
 
Kurzeme. Jūriņ’ prasa smalku tīklu. 1973–1976. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 3,15 x 13 m
 
Kurzeme. Jāņu nakti līgot gāju, novadiņu aplīgot. 1973–1976. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 3,15 x 11 m

Lidijai Auzai darbam tika ierādītas Talsu ugunsdzēsēju depo telpas. Galdniekam tika pasūtīti apakšrāmji ar preskartoniem, 105 x 140 cm, Kurzemes ciklam bija nepieciešami 57.

Kā viss izskatīsies kopumā, palika nezināms līdz brīdim, kad visas plāksnes bija saliktas kopā foajē. Arī šodien darbs ir apskatāms jebkurā laikā, arī neieejot ēkā, jo pretī stiklota siena. Kurzemē Auza, līdzīgi kā Matiss, ielika koncentrētu līdz šim sasniegtā un saprastā enerģiju. Abiem māksliniekiem darbā pavadītais laiks bija arī sava veida aizmiršanās. Matisam mieru nesa darba process un gaisma, gaiši toņi, bet Auzai tā ir kurzemnieku sarkanā krāsa. Auza to nemitējās apgalvot, ka viņa tic tikai smagam darbam un pārvarēšanai. Gadu pēc darba uzsākšanas pie Kurzemes Lidiju Auzu sāpīgi skāra pārāk agrā meitas Baibas nāve. Intensīvs darbs deva spēku visu turpināt. 

Kurzemē Talsu vides atpazīstamībā redzama arī visas tautas arhetipiskā spēka apziņa. Zeme ir šī spēka mītnes vieta, un māksliniece šajā mitoloģiskajā telpas struktūrā – pazeme, virszeme, debesis – darbojās kā senu rituālu zinātāja, uztaustot saknes dziļumā, ne pa zemes virsu. Koka stumbrs savieno pazemes (bezapziņas) sakņu sistēmu ar virsapziņu (galotni). Tādi ir arī Kurzemes cilvēki.  Zemes spēks virszemē izlaužas dažādos veidolos – kā koki, cilvēki, augi un ūdens, kam piemīt pirmatnēji nevaldāms spēks. Talsu Kurzemē ceļa lente ir cilvēka apzināta virzība savā zemē.

Putns Lidijas Auzas mākslās ieguvis nozīmīgu simbolisku nozīmi, vieno trīs pasaules daļas – pazemi, virszemi un debesis un gandrīz vienmēr attēlots koka tuvumā. Putna dziesma ir saikne ar aizgājušo dvēseli, tā atgādina ar savu klātbūtni dzīvajam, materializējoties krāsā un jaunā veidolā. Domas skaidrībā Auzas darbs vienādojas ar pārlaika zīmju sistēmu, un šo dzīves sistēmas izpratni Lidija Auza ielika Kurzemē. 
 
Deviņu pakalnu pilsēta. 1976–1978. Preskartons, eļļa, PVA tempera. 2,7 x 6,5 m

Mākslas skolas sienu gleznojumi ir rotaļīgāki, māksliniece deva sev atelpu, jo tāds galēji koncentrēts darba stāvoklis arī nebūtu ilgstoši izturams. No lielajiem moduļiem Auza pārgāja uz 27 x 27 cm preskartona kvadrātiem, kā rotaļājoties līkumojot pa Talsu pakalniem. 
 
Vārava. 1972. Preskartons, eļļa, PVA tempera, tīkls. 140 x 140 cm

Ja Lidijai Auzai būtu tādas pašas iespējas kā Matisam – veidot Laulību ceremonijas zāles ēku, rotājumu un ceremonijas veicēja tērpa dizainu –, tas būtu izcili, bet… ja vien ir vēlēšanās, ap  Auzas paveikto un izmantojot mākslas darba elementus, tas būtu iespējams arī šodien. Satikšanās un Savienošanās – balts un zelts – un savienību apliecinošs spiedogs, kas nāk kā zīme no gleznas Mīlestība, divām būtnēm saplūstot vienā. Un zelts tepat, lielā somā atnests no Talsu mehāniskajām darbnīcām, bronzas toņa metāla atgriezumi, kas iestrādāti darba virsmā, un šā gaišā apsolījuma sānu malā zalktis – tāds mazs atgādinājums par kārdinājumu, varbūt šajā noslēdzošajā Talsu darbā tas ir kā pašas mākslinieces smējiens, drusku aizsmacis, silts un labvēlīgs.  

 
Mīlestība. 1972. Preskartons, eļļa. 80 x 80 cm


Ilze Putniņa