Radiožurnāls

Mēs turējāmies laukos.
Katrs savā vagā.
Imants – rakstnieciski, es – žurnālistiski.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos ciešākā kopdarbībā. Kad dzejniekam nāca klajā publicistiskais dokumentējums “Kurzemīte” un man – garstāsts “Pirmā grēka līcis”.
Mēs, kā raksturoja Imants, “degām zemdegās”. Mēs – rakstītāji par laukiem.
Ziedonis: “Dripe brēc no apakšas:  “Tāda nevar būt dzīve, tā nedrīkst būt!” Hānbergs skatās no augšas uz leju un rāda: “Tāda ir dzīve. Filozofiskā prātā.” Visu laiku dežurē Pauls Putniņš.”
Kad iecerējām konkursu par sakoptākajām lauku sētām, vienojāmies ar Aivaru Berķi. Imants: “Asredzīgo radio žurnālistu par lauku tēmām.”
Mēs bildinājām, un mums neatteica Daina Bruņiniece. Imants: “Liriskā publiciste – televīzijas raidījuma “Savai zemītei” veidotāja.”
Piecpadsmit gados izciemojāmies 500 lauku sētās! Tapušas trīs grāmatas. Pirmo – trīs autoru: Aivara Berķa, Ērika Hānberga, Imanta Ziedoņa – ar virsrakstu “Lauku sēta ir gudra” rosināja dzejnieks.
Tajos piecpadsmit, arī pirms tam un pēc tam, bijām lūkotāji. Allaž priecājāmies par Imanta Ziedoņa pamanījumiem, ierosām un secinājumiem. Par nopietnībām un nenopietnībām.

Ieskatam – gan dzejnieka citējumi, gan mani atstāsti.

•    “Daudz izdomas un līdzekļu saimniecības ceļu plānošanai ielikuši saimnieki – Dzirnes Ārija un Zigfrīds Remtes "Žagatiņās". Pagalms ar plašu, koptu zālienu pilnīgi norobežots no iebraukšanas. Saimniecības ēkas visapkārt savieno apvedceļš  gar glītu jaunveidotu žogu. Viss ir izdomāts – mēslu vešanas ceļi nekrusto puķu ceļus, govju ceļi nekrusto pirts ceļus. Jā, un pirts nav tikai pirts, bet arī filtrs. Uz kūti, no kūts – caur pirti, pārģērbjoties un noskalojoties.”

•    “Sētas par saimnieku pastāsta visu. Apskaties grāvjus, apskaties laipiņas, tiltiņus, ravētāju centību, saimnieka tālredzību (nomizotās, šķūņgalā saslietās žoga kārtis, glīti sakrautos malkas strēķīšus vai otrādi – vecu malkas krāģīti un nevīžīgi izgāzto mašīnkravu ar alkšņiem, ko sazāģēt un saskaldīt tikai vajadzības reizē un tūliņ nežāvētus nest uz istabu un mokoties plīti pūšot kurināt.”

•    “Jaunpiebalgas "Lielkrūzēs" saimnieko Valentīna un Guntars  Dolmaņi kopā ar nākamo paaudzi. Tētis Guntars vasaras vakaros iet gulēt sienaugšā – kūtī vai šķūnī. Bērni līdzi. Tāpēc, ka tie ir pasakaini vakari un pamošanās rīti, jo tētis zina putnu valodas. "Lielkrūzēs" tūristi un ārzemju viesi var nosvinēt Jāņus, Lieldienas, meteņus. Un, kad viņi te, kūtsaugšā, gulēs, tad būs jāpastāsta, ka apakšā tās, kas tur šņāc  un nopūšas, ir govis un tās “pļek, pļek” skaņas klusā vakarā arī ir govis.”

•    Todien Imants nebija līdzbraucējos pie Brenguļu pagasta "Steķeru" saimnieces Intas Indriksones. Pēc Dainas, Aivara un mana atstāsta, dzejnieks piedokumentējis: “Un tā nu es esmu atbraucis melleņu ķiļķēnu dēļ, un lai man nemēģina “iemānīt” saldajā kaut kādu septiņkārtu bagātu torti vai bubertu, peldošās salas vai ko citu. Ķiļķēni. Vai nu ir šie melleņu ķiļķēni daudzināti un daudzināmi, vai nav. Es gan nebiju garšošanas reizē klāt, bet visa tā asociāciju gūzma sanāk ap mani un manī, kad dzirdu – “melleņu ķiļķēni”! Lai arī Ēriks grib smalkāk izsacīties – “klimpas melleņu peldinājumā” –, neņemos apstrīdēt. Varbūt viņa vizītes maltītē tos ķiļķēnus kaut kā peldināja...”

•    “Relaksējoties Jāņa Sārmiņa ģimenes "Sārmu" sētā pie dīķīša, kura vidū izveidots mazam pilskalnam līdzīgs pakalniņš (todien saulē tur augšā mirdzēja galdiņš un seši balti krēsli – izskatījās ļoti dīvaini skaisti), es atlaidos ēnā guļamtīklā. Ar vīriem par nomuļļātajām problemātiskajām ziņām pļāpājot, negulējās. Skatījos vecajā osī un mēģināju uzrakstīt trioletu.
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls.
     Un mazliet nosmaržo pēc kūts,
     Aiz mūžu cikliem mūžu cikls,
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls,
     Ir dienas vidus kluss un bikls,
     Un flokšu aroms salds un grūts.
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls 
     Un mazliet uzvēdī pēc kūts.”

Kad ar dzejnieku sākām lauku sētu apceļošanu, ilgi tērzējām par konkursa tematiku un kritērijiem. Pāri visam – sakoptība. Ik reizi cits nosacījums. Pirmajā gadā – Latviskākā lauku sēta.
Kādai tai jābūt? Imants: “Nebūtu godīgi, ja es ietu pa to pašu zemi un izliktos, ka neviens to nav mērījis.” 
Tovakar klausījāmies dzejnieka uzšķīrumus un lasījumus. 
“Nekur jūs neatradīsiet tik skaistu un precīzu raksturojumu visu lietu kārtībai kā Edvarda Virzas poēmā par lauku sētu “Straumēni”: “Jūs pārlaižat skatu visapkārt mājai, un, ja jūs esat pilns nemiera, jūs kļūstat tikpat mierīgs, cik mierīgs kļūst jūras braucējs, redzēdams no sabangotā plašuma kuģi ieslīdam ostas rāmajos ūdeņos...” 
Tovakar mēs vakarējām "Straumēnos" un turpinājām vakarēt Annas Brigaderes enciklopēdiskajā vēstījumā “Dievs. Daba. Darbs”.
Sasparojāmies ilglaicīgumam. Ziedoņa mundrināti: “Mēs braucam, romantiski dzenamies no pilsētas ārā...” 
Katrs tverdams ceļa zibšņus. Ainaviskos. Saimnieciskos. Filozofiskos. Absurdos. Garšīgos.”

Imants, gan jau zvejniekbērnību atcerēdamies: “Viens no ļoti reti baudāmiem gardumiem ir uz iesma virs oglēm cepti brētliņi. Tos saver uz speciāli plakana iesma tā, lai augšpusē būtu muguriņa ar saturošo asaku, nolīdzsvaroti uzdurot tieši vidū, vienādā attālumā no galvas un astes, lai neviens gals neliektos par tuvu oglēm un nesadegtu melns.

Iesmu apcep no vienas un otras puses, tad liek šķīvī, pārlej ar skābu krējumu un uz īsu laiciņu pārklāj ar otru šķīvi, lai pasūt un garšvielas ievelkas. Ēd ar kartupeļiem vai maizi, vai tāpat bez nekā. Par šādu cienastu, ko mūsu konkursam “Daudzinātākais cienasts novadā” bija gatavojusi Straupju māte Ragaciema "Bantiņos", "Bantiņi" ieguva apbalvojumu.”
Mēs, lūkotāji, centāmies redzējumus un dzirdējumus tālākteikt presē, radio, televīzijā, grāmatās.
     

Imants Ziedonis mūsu centienus dēvēja par pienākumiem: “Piesaukt ikvienu latvieti, kas spējis sētas spēku, skaistumu un labumus cildināt un atstāt emocionālu liecību par to dzīvesveidu, kurš daļēji zudis, bet nedrīkst galīgi izzust. Tam jādzīvo starp mītu un šodienas realitāti – tad mūsu lauku dzīve būs gan romantiska, gan saimnieciski praktiska. Tādas sētas mēs meklējam.”

Mēs turējāmies laukos.
Katrs savā vagā.
Imants – rakstnieciski, es – žurnālistiski.
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos ciešākā kopdarbībā. Kad dzejniekam nāca klajā publicistiskais dokumentējums “Kurzemīte” un man – garstāsts “Pirmā grēka līcis”.
Mēs, kā raksturoja Imants, “degām zemdegās”. Mēs – rakstītāji par laukiem.
Ziedonis: “Dripe brēc no apakšas:  “Tāda nevar būt dzīve, tā nedrīkst būt!” Hānbergs skatās no augšas uz leju un rāda: “Tāda ir dzīve. Filozofiskā prātā.” Visu laiku dežurē Pauls Putniņš.”
Kad iecerējām konkursu par sakoptākajām lauku sētām, vienojāmies ar Aivaru Berķi. Imants: “Asredzīgo radio žurnālistu par lauku tēmām.”
Mēs bildinājām, un mums neatteica Daina Bruņiniece. Imants: “Liriskā publiciste – televīzijas raidījuma “Savai zemītei” veidotāja.”
Piecpadsmit gados izciemojāmies 500 lauku sētās! Tapušas trīs grāmatas. Pirmo – trīs autoru: Aivara Berķa, Ērika Hānberga, Imanta Ziedoņa – ar virsrakstu “Lauku sēta ir gudra” rosināja dzejnieks.
Tajos piecpadsmit, arī pirms tam un pēc tam, bijām lūkotāji. Allaž priecājāmies par Imanta Ziedoņa pamanījumiem, ierosām un secinājumiem. Par nopietnībām un nenopietnībām.

Ieskatam – gan dzejnieka citējumi, gan mani atstāsti.

•    “Daudz izdomas un līdzekļu saimniecības ceļu plānošanai ielikuši saimnieki – Dzirnes Ārija un Zigfrīds Remtes "Žagatiņās". Pagalms ar plašu, koptu zālienu pilnīgi norobežots no iebraukšanas. Saimniecības ēkas visapkārt savieno apvedceļš  gar glītu jaunveidotu žogu. Viss ir izdomāts – mēslu vešanas ceļi nekrusto puķu ceļus, govju ceļi nekrusto pirts ceļus. Jā, un pirts nav tikai pirts, bet arī filtrs. Uz kūti, no kūts – caur pirti, pārģērbjoties un noskalojoties.”

•    “Sētas par saimnieku pastāsta visu. Apskaties grāvjus, apskaties laipiņas, tiltiņus, ravētāju centību, saimnieka tālredzību (nomizotās, šķūņgalā saslietās žoga kārtis, glīti sakrautos malkas strēķīšus vai otrādi – vecu malkas krāģīti un nevīžīgi izgāzto mašīnkravu ar alkšņiem, ko sazāģēt un saskaldīt tikai vajadzības reizē un tūliņ nežāvētus nest uz istabu un mokoties plīti pūšot kurināt.”

•    “Jaunpiebalgas "Lielkrūzēs" saimnieko Valentīna un Guntars  Dolmaņi kopā ar nākamo paaudzi. Tētis Guntars vasaras vakaros iet gulēt sienaugšā – kūtī vai šķūnī. Bērni līdzi. Tāpēc, ka tie ir pasakaini vakari un pamošanās rīti, jo tētis zina putnu valodas. "Lielkrūzēs" tūristi un ārzemju viesi var nosvinēt Jāņus, Lieldienas, meteņus. Un, kad viņi te, kūtsaugšā, gulēs, tad būs jāpastāsta, ka apakšā tās, kas tur šņāc  un nopūšas, ir govis un tās “pļek, pļek” skaņas klusā vakarā arī ir govis.”

•    Todien Imants nebija līdzbraucējos pie Brenguļu pagasta "Steķeru" saimnieces Intas Indriksones. Pēc Dainas, Aivara un mana atstāsta, dzejnieks piedokumentējis: “Un tā nu es esmu atbraucis melleņu ķiļķēnu dēļ, un lai man nemēģina “iemānīt” saldajā kaut kādu septiņkārtu bagātu torti vai bubertu, peldošās salas vai ko citu. Ķiļķēni. Vai nu ir šie melleņu ķiļķēni daudzināti un daudzināmi, vai nav. Es gan nebiju garšošanas reizē klāt, bet visa tā asociāciju gūzma sanāk ap mani un manī, kad dzirdu – “melleņu ķiļķēni”! Lai arī Ēriks grib smalkāk izsacīties – “klimpas melleņu peldinājumā” –, neņemos apstrīdēt. Varbūt viņa vizītes maltītē tos ķiļķēnus kaut kā peldināja...”

•    “Relaksējoties Jāņa Sārmiņa ģimenes "Sārmu" sētā pie dīķīša, kura vidū izveidots mazam pilskalnam līdzīgs pakalniņš (todien saulē tur augšā mirdzēja galdiņš un seši balti krēsli – izskatījās ļoti dīvaini skaisti), es atlaidos ēnā guļamtīklā. Ar vīriem par nomuļļātajām problemātiskajām ziņām pļāpājot, negulējās. Skatījos vecajā osī un mēģināju uzrakstīt trioletu.
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls.
     Un mazliet nosmaržo pēc kūts,
     Aiz mūžu cikliem mūžu cikls,
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls,
     Ir dienas vidus kluss un bikls,
     Un flokšu aroms salds un grūts.
     Zem tēva ošiem šūpuļtīkls 
     Un mazliet uzvēdī pēc kūts.”

Kad ar dzejnieku sākām lauku sētu apceļošanu, ilgi tērzējām par konkursa tematiku un kritērijiem. Pāri visam – sakoptība. Ik reizi cits nosacījums. Pirmajā gadā – Latviskākā lauku sēta.
Kādai tai jābūt? Imants: “Nebūtu godīgi, ja es ietu pa to pašu zemi un izliktos, ka neviens to nav mērījis.” 
Tovakar klausījāmies dzejnieka uzšķīrumus un lasījumus. 
“Nekur jūs neatradīsiet tik skaistu un precīzu raksturojumu visu lietu kārtībai kā Edvarda Virzas poēmā par lauku sētu “Straumēni”: “Jūs pārlaižat skatu visapkārt mājai, un, ja jūs esat pilns nemiera, jūs kļūstat tikpat mierīgs, cik mierīgs kļūst jūras braucējs, redzēdams no sabangotā plašuma kuģi ieslīdam ostas rāmajos ūdeņos...” 
Tovakar mēs vakarējām "Straumēnos" un turpinājām vakarēt Annas Brigaderes enciklopēdiskajā vēstījumā “Dievs. Daba. Darbs”.
Sasparojāmies ilglaicīgumam. Ziedoņa mundrināti: “Mēs braucam, romantiski dzenamies no pilsētas ārā...” 
Katrs tverdams ceļa zibšņus. Ainaviskos. Saimnieciskos. Filozofiskos. Absurdos. Garšīgos.”

Imants, gan jau zvejniekbērnību atcerēdamies: “Viens no ļoti reti baudāmiem gardumiem ir uz iesma virs oglēm cepti brētliņi. Tos saver uz speciāli plakana iesma tā, lai augšpusē būtu muguriņa ar saturošo asaku, nolīdzsvaroti uzdurot tieši vidū, vienādā attālumā no galvas un astes, lai neviens gals neliektos par tuvu oglēm un nesadegtu melns.

Iesmu apcep no vienas un otras puses, tad liek šķīvī, pārlej ar skābu krējumu un uz īsu laiciņu pārklāj ar otru šķīvi, lai pasūt un garšvielas ievelkas. Ēd ar kartupeļiem vai maizi, vai tāpat bez nekā. Par šādu cienastu, ko mūsu konkursam “Daudzinātākais cienasts novadā” bija gatavojusi Straupju māte Ragaciema "Bantiņos", "Bantiņi" ieguva apbalvojumu.”
Mēs, lūkotāji, centāmies redzējumus un dzirdējumus tālākteikt presē, radio, televīzijā, grāmatās.
     

Imants Ziedonis mūsu centienus dēvēja par pienākumiem: “Piesaukt ikvienu latvieti, kas spējis sētas spēku, skaistumu un labumus cildināt un atstāt emocionālu liecību par to dzīvesveidu, kurš daļēji zudis, bet nedrīkst galīgi izzust. Tam jādzīvo starp mītu un šodienas realitāti – tad mūsu lauku dzīve būs gan romantiska, gan saimnieciski praktiska. Tādas sētas mēs meklējam.”