Radiožurnāls

Nesen sarunā paziņa ieminējās, ka izjūt arvien ciešāku saikni ar kokiem. Lielpilsētas parkā mēdzot aiziet pie iemīļotiem kokiem, sasveicināties, parunāties. Lai arī ikdienā viņa ir mākslas kuratore, brīvos brīžus, cik nu iespējams, pavada ārpus lielpilsētas. Es viņu saprotu, jo ne tikai māksla, bet arī daba dziedina. Dienā, kad izzāģēja Marsa parku, aiz izmisuma apraudājos. Tobrīd man uz rokām bija mazs bērniņš, un seni, dzīvi koki pilsētas centrā man šķita bezgala vērtīgi un nepieciešami. Esmu novērojusi, ka saikni ar dabu īpaši spilgti izjūtam brīžos, kad esam ievainojami.

Zane Eniņa, viena no Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvotāju grupas dalībniecēm, savas grāmatas “Nekaunīgais pingvīns” ievadā apraksta izmisumu, dienu pirms plaušu operācijas apguļoties blakus esošā meža sūnās: “Nu jau man ir sajucis dienu skaits, kopš esmu slimnīcā. Pēdējos piecpadsmit gadus esmu skrējusi. Ātra, piepildīta, spraiga dzīve, kurā ir viss, bet nav viena – laika. Operācija ieplānota nākamajā dienā. Ārsts sola darīt labāko, ko spēj, tomēr piebilst, ka garantiju nav: teorētiski varu arī neatmosties. Ieslīgstu sūnās. Attopos, ka raudu skaļā balsī. Par to, cik apkārt viss ir brīnišķīgs, īsts, dzīvs un cik ļoti arī man gribas dzīvot. Cik daudzi cilvēki nepamana šo skaistumu un šobrīd, rūpju nomākti, skrien no darba uz mājām vai veikalu, varbūt pat vēl joprojām sēž darbā un cenšas tikt galā ar darbiem, kas nekad nebeigsies. Gluži tāpat kā es pirms nedēļas.” Pēc šo rindu izlasīšanas plaši atvēru logu un ieelpoju. Reizēm jānokļūst galēji bēdīgā situācijā, lai novērtētu to dabas siltumu, kas mūs ieskauj ik dienu.

Nesen lasīju publikāciju, ka arī ukraiņu karavīri starp apšaudēm skatoties dabā – smilgu galotnēs, koku zaros vai mākoņos. Lai atgūtos no bombardēšanas stresa, atpūtinātu dvēseli un sazemētos. Kā izlīgumu starp necilvēcīgo agresiju, kas šobrīd notiek viņu zemē, un apkārt esošo dabas mieru. Mirklis atelpas pirms nākamajiem triecieniem. Savukārt mūsu apbrīnas pilnie skatieni pievērsti pašiem ukraiņiem. Arī tiem, kuri jau ilgstoši dzīvo Latvijā. Viena no šiem cilvēkiem ir māksliniece Olena (Jeļena) Kažoka.

Imanta Ziedoņa muzeja komanda nesen devās ekspedīcijā uz Olaini. Tā ir mana dzimtā pilsēta, tādēļ interesanti šķita Žanetes Grendes (starp citu, arī savulaik dzīvojusi un mācījusies Olainē) stāsti par jaunizveidoto Patriotu laukumu, kas atklāts neilgi pirms Latvijas simtgades. Tas atrodas Olaines novada Jāņupē, un tā autore ir nupat pieminētā ukraiņu māksliniece Olena. Viņa dzimusi 1970. gadā Belzā, pilsētā Ukrainas rietumos, Polijas pierobežā. Latvijā māksliniece ieceļoja 1988. gadā. Maģistra grādu glezniecībā Olena ieguva 2015. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2006. gada dzīvo Olaines novadā, Rājumos.

Šķita neparasti, ka tieši ukrainiete mums radījusi Patriotu laukumu. Atbildot uz jautājumu, vai patriotisms kā īpaši jāizrāda, Olena uzsver, ka tas katram izpaužas citādi, tāpat kā raksturs. Māksla esot pateicīgākais veids, kā paust patriotismu: “Esam kontrolēti un pētīti no dzimšanas. Likti rāmjos. Māksla ļauj no tiem izsprukt. Katram māksliniekam ir savs slepenais kods, rokraksts,” savu redzējumu skaidro Olena.

Patriotu laukumu veido siena svecīšu novietošanai, karoga masts, ugunskura vieta, ap kuru ir trīs apļi ar sēdvietām, ko Olena ietērpusi košās mozaīkās. Tās stāsta par latviešu spēku un nozīmīgiem elementiem, kas Jāņupes apkārtnē dzīvojošajiem ir svarīgi un mīļi. Māksliniece kopumā izveidojusi 135 mozaīku plāksnes uz trim riņķveida pakāpieniem, kas simbolizē trīs cilvēka dzīves posmus, kā arī četrus gadalaikus.

2016. gadā tapa pirmā Patriotu laukuma sienas skice: “Mana vīzija par sienu bija pusaplis, lecoša saule. Darba izpildītājiem tehniski tas likās sarežģīti, tādēļ rezultāts tomēr ir taisnstūris. Katra lodziņa iekšējās sienas izliktas ar stikla gabaliņiem, kuros var vērot rakstus, ziedus un arī četru cilvēku vārdus. Līdz šodienai to zināja tikai vārdu īpašnieki, taču varu atklāt, ka tie ir biedrības „Jāņupes iedzīvotāji” aktīvistu vārdi, bez kuriem Patriotu laukumu nebūtu iespējams īstenot. Ļoti būtiska un neatņemama laukuma sastāvdaļa ir metāla muca, kurā iespējams iekurt uguni. Muca dekorēta ar vietējo putnu simboliku – svīrēm. Šo putnu Jāņupē ir ļoti daudz. Svīres redzamas un dzirdamas vietējo privātmāju pažobelēs. Kādēļ svīres? Manā skatījumā svīre ir putns, kurš lido tik augstu, tālu, ātri. Viņi drosmīgi kā enģeļi, kurus nevar pamanīt,” ieceri skaidro māksliniece.

Šo daudzo dabas un kopienas elementu apkopojumu izdevās īstenot Patriotu laukuma veidolā, kas atklāts 2017. gada vasarā. Dabas un mākslas mijiedarbi paspilgtina apkārt esošie koki, kas māksliniecei ir īpaši tuva tēma. Lielformāta darbos viņa daudz apspēlē koku un mežu tēmu, norādot cik daudz krāsu, košuma un dzīvības koki ienes cilvēku dzīvē. Olena stāsta, ka visbiežāk glezno attiecību tēmu, filozofiskas idejas, dabu un tās mijiedarbību ar cilvēku ikdienas rutīnu. Šobrīd rutīna viņas dzimtenē vairs neeksistē. Tur valda ārkārtas situācija, kurā viens no glābiņiem ir daba.

“Daba pacieš visu un visus. Tās spēks ir neaptverams! Tādēļ mums jārūpējas par savu apkārtni – jāsēj sēklas, jāstāda krūmi, koki, jāsaudzē mums dotais,” aicina Olena. Viņa ļoti ciena ne tikai dabu, bet arī Latviju un mūsu kultūras telpu, ko raksturo kā mazu, bet spēcīgu. Māksliniece piedalās dažādās radošās iniciatīvās un plenēros, jūtas pilnībā iekļāvusies. “Man patīk, ka Latvijā netiek vērtēta tautība vai pārstāvētā kultūra. Personīgi uzskatu, ka dažādas kultūras tikai attīsta, bagātina, izglīto, rada pievienoto vērtību. Runājot par mākslinieka dzīvi šeit – patīk, ka Latvijā mākslas darbs tiek skatīts kopumā, kā ideja, rezultāts. Cilvēki te novērtē individuālo un māksliniecisko unikalitāti,” vērtē Olena.

Olenas skatiens visbiežāk vērsts dabas virzienā, no kuras iedvesmojas saviem mākslas darbiem. Latvijas daba iedvesmojot, tādēļ te viegli dzīvot. “Daba mani atraisa, mierina, uzlādē, dod nākamo uzdevumu.” Tikmēr mēs ar jaunu dvašu varam novērtēt mums doto iespēju radīt savus patriotisma un brīvības laukumus. Lai dalītos un pulcētos. Jānovēl ikvienam mums 2023. gadā nezaudēt spēju dabā rast ne tikai mierinājumu, bet arī ierosmi nepadoties un gūt radošu iedvesmu!

Spēks ir kopienā!

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs

Nesen sarunā paziņa ieminējās, ka izjūt arvien ciešāku saikni ar kokiem. Lielpilsētas parkā mēdzot aiziet pie iemīļotiem kokiem, sasveicināties, parunāties. Lai arī ikdienā viņa ir mākslas kuratore, brīvos brīžus, cik nu iespējams, pavada ārpus lielpilsētas. Es viņu saprotu, jo ne tikai māksla, bet arī daba dziedina. Dienā, kad izzāģēja Marsa parku, aiz izmisuma apraudājos. Tobrīd man uz rokām bija mazs bērniņš, un seni, dzīvi koki pilsētas centrā man šķita bezgala vērtīgi un nepieciešami. Esmu novērojusi, ka saikni ar dabu īpaši spilgti izjūtam brīžos, kad esam ievainojami.

Zane Eniņa, viena no Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvotāju grupas dalībniecēm, savas grāmatas “Nekaunīgais pingvīns” ievadā apraksta izmisumu, dienu pirms plaušu operācijas apguļoties blakus esošā meža sūnās: “Nu jau man ir sajucis dienu skaits, kopš esmu slimnīcā. Pēdējos piecpadsmit gadus esmu skrējusi. Ātra, piepildīta, spraiga dzīve, kurā ir viss, bet nav viena – laika. Operācija ieplānota nākamajā dienā. Ārsts sola darīt labāko, ko spēj, tomēr piebilst, ka garantiju nav: teorētiski varu arī neatmosties. Ieslīgstu sūnās. Attopos, ka raudu skaļā balsī. Par to, cik apkārt viss ir brīnišķīgs, īsts, dzīvs un cik ļoti arī man gribas dzīvot. Cik daudzi cilvēki nepamana šo skaistumu un šobrīd, rūpju nomākti, skrien no darba uz mājām vai veikalu, varbūt pat vēl joprojām sēž darbā un cenšas tikt galā ar darbiem, kas nekad nebeigsies. Gluži tāpat kā es pirms nedēļas.” Pēc šo rindu izlasīšanas plaši atvēru logu un ieelpoju. Reizēm jānokļūst galēji bēdīgā situācijā, lai novērtētu to dabas siltumu, kas mūs ieskauj ik dienu.

Nesen lasīju publikāciju, ka arī ukraiņu karavīri starp apšaudēm skatoties dabā – smilgu galotnēs, koku zaros vai mākoņos. Lai atgūtos no bombardēšanas stresa, atpūtinātu dvēseli un sazemētos. Kā izlīgumu starp necilvēcīgo agresiju, kas šobrīd notiek viņu zemē, un apkārt esošo dabas mieru. Mirklis atelpas pirms nākamajiem triecieniem. Savukārt mūsu apbrīnas pilnie skatieni pievērsti pašiem ukraiņiem. Arī tiem, kuri jau ilgstoši dzīvo Latvijā. Viena no šiem cilvēkiem ir māksliniece Olena (Jeļena) Kažoka.

Imanta Ziedoņa muzeja komanda nesen devās ekspedīcijā uz Olaini. Tā ir mana dzimtā pilsēta, tādēļ interesanti šķita Žanetes Grendes (starp citu, arī savulaik dzīvojusi un mācījusies Olainē) stāsti par jaunizveidoto Patriotu laukumu, kas atklāts neilgi pirms Latvijas simtgades. Tas atrodas Olaines novada Jāņupē, un tā autore ir nupat pieminētā ukraiņu māksliniece Olena. Viņa dzimusi 1970. gadā Belzā, pilsētā Ukrainas rietumos, Polijas pierobežā. Latvijā māksliniece ieceļoja 1988. gadā. Maģistra grādu glezniecībā Olena ieguva 2015. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2006. gada dzīvo Olaines novadā, Rājumos.

Šķita neparasti, ka tieši ukrainiete mums radījusi Patriotu laukumu. Atbildot uz jautājumu, vai patriotisms kā īpaši jāizrāda, Olena uzsver, ka tas katram izpaužas citādi, tāpat kā raksturs. Māksla esot pateicīgākais veids, kā paust patriotismu: “Esam kontrolēti un pētīti no dzimšanas. Likti rāmjos. Māksla ļauj no tiem izsprukt. Katram māksliniekam ir savs slepenais kods, rokraksts,” savu redzējumu skaidro Olena.

Patriotu laukumu veido siena svecīšu novietošanai, karoga masts, ugunskura vieta, ap kuru ir trīs apļi ar sēdvietām, ko Olena ietērpusi košās mozaīkās. Tās stāsta par latviešu spēku un nozīmīgiem elementiem, kas Jāņupes apkārtnē dzīvojošajiem ir svarīgi un mīļi. Māksliniece kopumā izveidojusi 135 mozaīku plāksnes uz trim riņķveida pakāpieniem, kas simbolizē trīs cilvēka dzīves posmus, kā arī četrus gadalaikus.

2016. gadā tapa pirmā Patriotu laukuma sienas skice: “Mana vīzija par sienu bija pusaplis, lecoša saule. Darba izpildītājiem tehniski tas likās sarežģīti, tādēļ rezultāts tomēr ir taisnstūris. Katra lodziņa iekšējās sienas izliktas ar stikla gabaliņiem, kuros var vērot rakstus, ziedus un arī četru cilvēku vārdus. Līdz šodienai to zināja tikai vārdu īpašnieki, taču varu atklāt, ka tie ir biedrības „Jāņupes iedzīvotāji” aktīvistu vārdi, bez kuriem Patriotu laukumu nebūtu iespējams īstenot. Ļoti būtiska un neatņemama laukuma sastāvdaļa ir metāla muca, kurā iespējams iekurt uguni. Muca dekorēta ar vietējo putnu simboliku – svīrēm. Šo putnu Jāņupē ir ļoti daudz. Svīres redzamas un dzirdamas vietējo privātmāju pažobelēs. Kādēļ svīres? Manā skatījumā svīre ir putns, kurš lido tik augstu, tālu, ātri. Viņi drosmīgi kā enģeļi, kurus nevar pamanīt,” ieceri skaidro māksliniece.

Šo daudzo dabas un kopienas elementu apkopojumu izdevās īstenot Patriotu laukuma veidolā, kas atklāts 2017. gada vasarā. Dabas un mākslas mijiedarbi paspilgtina apkārt esošie koki, kas māksliniecei ir īpaši tuva tēma. Lielformāta darbos viņa daudz apspēlē koku un mežu tēmu, norādot cik daudz krāsu, košuma un dzīvības koki ienes cilvēku dzīvē. Olena stāsta, ka visbiežāk glezno attiecību tēmu, filozofiskas idejas, dabu un tās mijiedarbību ar cilvēku ikdienas rutīnu. Šobrīd rutīna viņas dzimtenē vairs neeksistē. Tur valda ārkārtas situācija, kurā viens no glābiņiem ir daba.

“Daba pacieš visu un visus. Tās spēks ir neaptverams! Tādēļ mums jārūpējas par savu apkārtni – jāsēj sēklas, jāstāda krūmi, koki, jāsaudzē mums dotais,” aicina Olena. Viņa ļoti ciena ne tikai dabu, bet arī Latviju un mūsu kultūras telpu, ko raksturo kā mazu, bet spēcīgu. Māksliniece piedalās dažādās radošās iniciatīvās un plenēros, jūtas pilnībā iekļāvusies. “Man patīk, ka Latvijā netiek vērtēta tautība vai pārstāvētā kultūra. Personīgi uzskatu, ka dažādas kultūras tikai attīsta, bagātina, izglīto, rada pievienoto vērtību. Runājot par mākslinieka dzīvi šeit – patīk, ka Latvijā mākslas darbs tiek skatīts kopumā, kā ideja, rezultāts. Cilvēki te novērtē individuālo un māksliniecisko unikalitāti,” vērtē Olena.

Olenas skatiens visbiežāk vērsts dabas virzienā, no kuras iedvesmojas saviem mākslas darbiem. Latvijas daba iedvesmojot, tādēļ te viegli dzīvot. “Daba mani atraisa, mierina, uzlādē, dod nākamo uzdevumu.” Tikmēr mēs ar jaunu dvašu varam novērtēt mums doto iespēju radīt savus patriotisma un brīvības laukumus. Lai dalītos un pulcētos. Jānovēl ikvienam mums 2023. gadā nezaudēt spēju dabā rast ne tikai mierinājumu, bet arī ierosmi nepadoties un gūt radošu iedvesmu!

Spēks ir kopienā!

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Olaines Vēstures un mākslas muzejs