Radiožurnāls

2018. gadā Pētera Šmita 150. gadadiena tika iekļauta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, novērtējot viņa ieguldījumu latviešu tautas folkloras vākšanā un sinoloģijas attīstībā Eiropā un Tālajos Austrumos. Tos otros viņš, pētot tungusu un mandžūru ciltis, valodas un folkloru, ir apceļojis gandrīz pilnībā. Pētera Šmita plašās zināšanas orientālistikā ļāva viņam salīdzināt Austrumu un indoeiropiešu folkloru, risināt latviešu folkloras problēmas kopsakarā ar daudzu citu tautu folkloras problēmām. Un viņš ir dzimis Raunā dienu pēc Ziemassvētkiem. Pilnīgs kaladū.

Tātad – kam jānotiek, lai pirmskaru perioda jaunietis, dzimis un mācījies Raunā, vēlāk Rīgā absolvējis guberņas ģimnāziju, nieka 22 gadu vecumā saprastu, ka vēlas veltīt visu savu uzmanību Austrumu valodām (tungusu, mandžūru, mandarīnu un vēl kaudzītei citu), stažētos Pekinā, lai kļūtu par profesoru un tad nodarbotos ar latviešu un Tālo Austrumu folkloras problēmu salīdzināšanu? Viņa aizrautība noslēdzas ar to, ka Šmitu uzskata par latviešu zinātniskās mitoloģijas pamatlicēju, jaunās krievu sinoloģijas skolas izveidotāju un vienu no pirmajiem mācībspēkiem pirmajā orientālistikas centrā Krievijas impērijā, Vladivostokā. Un tagad – godīgi – cik daudzi no jums šo visu dzird (un dzirdēto arī saprot) pirmo reizi? Es pirmais paceļu roku.

Tikmēr – nu jau citā pasaulē – bija trešās atmodas laiks, un ļaudis centās, cik jaudas, pievienot arī savu vērtību Latvijas atjaunošanai – kā biznesa vides, politiskās pasaules, tā arī kultūras nozarē. Es, būdams sešus gadus vecs, nonācu “Kabatā” – neatkarīgajā teātrī un grāmatu izdevniecībā. Vieni no pirmajiem izdevumiem bija Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, “Latviešu tautas ticējumi” un “Latviešu tautas buramvārdi”. Pirmajai grāmatai es pat nosaukumu knapi spēju izlasīt, bet tās otrās šķirstīju kā vārtus uz slepenu portālu – tautasdziesmu ritmika, ticējumu intuitīvais “man jau tā likās” un buramvārdu melnās (vai baltās – kurš to pateiks) maģijas klātbūtne radīja, lai arī bērnišķīgu, bet milzīgu interesi par šo valsti, kuru nupat bijām atguvuši.

Neesmu drošs, bet ir diezgan ticami, ka par manas tābrīža literārās aizraušanās pamatu ņemti Pētera Šmita pētījumi. Viņa galvenais darbs folklorā bijis "Latviešu pasakas un teikas”, kas sakārtotas pēc Anti Ārnes klasifikācijas sistēmas, un savāktie 37 000 Latviešu tautas ticējumu. Uz šā Pētera Šmita darba balstās visa vēlākā latviešu vēstītājas folkloras pētniecība. Lai ar to nebūtu gana, viņš rediģējis arī Latviešu folkloras krātuves izdotos papildinājumus Krišjāņa Barona dainu izdevumam.

Savākt un pierakstīt tautas ticējumus, pasakas un teikas varbūt nebūtu nekas pārcilvēcisks, ja tam nepievienotu kādu smalku niansi – Šmits ap to laiku bija redzējis vai pusi pasaules: Koreju, Gobi tuksnesi, Ķīnu, Sibīriju, Japānu, Mongoliju, Parīzi un vēl, un vēl. Jāpiebilst, ka pasaulē pirmais pasažieru lidojums ar lidmašīnu notika savus 15 gadus vēlāk un ne jau nu Latvijā. Tātad – cilvēks, kurš ir izpētījis dažādu tautu folkloru, valodas, etnogrāfiju un vēsturi, visticamāk, arī uz pašmāju folkloras dārgumiem spējis skatījies pavisam citādi. Vai viņš atrada kopīgo un atšķirīgo starp latviešu un citu tautu kultūrām?

Man ir aizdomas, ka viņš atrada daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un, iespējams, lielākā folkloras problēma varētu būt tā, ka tās ir tik līdzīgas, neskatoties uz fizisko attālumu un vēsturiskajiem pavērsieniem. Protams, tas nav tik vienkārši kā uzrādīt līdzīgos tēlus, dabas ritma atspoguļojumu vai dzīvesziņu kopīgās iezīmes, jo pat ar neapbruņotu aci ir skaidrs, ka saule ir saule kā latviešiem, tā tungusiem. Lācis ir liels un bijību iedvesošs kā vieniem tā otriem. Tikums un darba ētika tiek atalgota ar rezultātu gan Baltijas, gan Ohotskas jūras krastos. Slinkais ir nulle gan Ulanbatorā, gan Sīkragā.

Ā, jā – Šmitu par sliņķi nosaukt nudien nevar, jo prēmijas par tukšu paldies nevienam nedod. Viņš divreiz saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju (1929. un 1936. gadā), 1938. gadā saņēmis Kultūras fonda prēmiju, radījis neskaitāmas publikācijas laikrakstos, grāmatas, vārdnīcas, tulkojumus un kā profesors noteikti iedvesmojis veselu rindu audzēkņu. Tipisks Raunas puika, ne?

Bet vienu gan viņam tomēr neizdevās paveikt – kas sākotnēji izskatītos pēc latviešu un Tālo Austrumu valstu ciešas sadraudzības (pat visdziļākajā – folkloras – līmenī), šodien ir tikai leģenda par kādu pilnīgi dullu profesoru. Viņš esot šķirstījis tāltālo valstu folkloras pierakstus, ticējumus un buramvārdus, un tie tam esot šķituši kā vārti uz slepenu portālu. Bet bija jau arī.

2018. gadā Pētera Šmita 150. gadadiena tika iekļauta UNESCO svinamo gadadienu kalendārā, novērtējot viņa ieguldījumu latviešu tautas folkloras vākšanā un sinoloģijas attīstībā Eiropā un Tālajos Austrumos. Tos otros viņš, pētot tungusu un mandžūru ciltis, valodas un folkloru, ir apceļojis gandrīz pilnībā. Pētera Šmita plašās zināšanas orientālistikā ļāva viņam salīdzināt Austrumu un indoeiropiešu folkloru, risināt latviešu folkloras problēmas kopsakarā ar daudzu citu tautu folkloras problēmām. Un viņš ir dzimis Raunā dienu pēc Ziemassvētkiem. Pilnīgs kaladū.

Tātad – kam jānotiek, lai pirmskaru perioda jaunietis, dzimis un mācījies Raunā, vēlāk Rīgā absolvējis guberņas ģimnāziju, nieka 22 gadu vecumā saprastu, ka vēlas veltīt visu savu uzmanību Austrumu valodām (tungusu, mandžūru, mandarīnu un vēl kaudzītei citu), stažētos Pekinā, lai kļūtu par profesoru un tad nodarbotos ar latviešu un Tālo Austrumu folkloras problēmu salīdzināšanu? Viņa aizrautība noslēdzas ar to, ka Šmitu uzskata par latviešu zinātniskās mitoloģijas pamatlicēju, jaunās krievu sinoloģijas skolas izveidotāju un vienu no pirmajiem mācībspēkiem pirmajā orientālistikas centrā Krievijas impērijā, Vladivostokā. Un tagad – godīgi – cik daudzi no jums šo visu dzird (un dzirdēto arī saprot) pirmo reizi? Es pirmais paceļu roku.

Tikmēr – nu jau citā pasaulē – bija trešās atmodas laiks, un ļaudis centās, cik jaudas, pievienot arī savu vērtību Latvijas atjaunošanai – kā biznesa vides, politiskās pasaules, tā arī kultūras nozarē. Es, būdams sešus gadus vecs, nonācu “Kabatā” – neatkarīgajā teātrī un grāmatu izdevniecībā. Vieni no pirmajiem izdevumiem bija Nīčes “Tā runāja Zaratustra”, “Latviešu tautas ticējumi” un “Latviešu tautas buramvārdi”. Pirmajai grāmatai es pat nosaukumu knapi spēju izlasīt, bet tās otrās šķirstīju kā vārtus uz slepenu portālu – tautasdziesmu ritmika, ticējumu intuitīvais “man jau tā likās” un buramvārdu melnās (vai baltās – kurš to pateiks) maģijas klātbūtne radīja, lai arī bērnišķīgu, bet milzīgu interesi par šo valsti, kuru nupat bijām atguvuši.

Neesmu drošs, bet ir diezgan ticami, ka par manas tābrīža literārās aizraušanās pamatu ņemti Pētera Šmita pētījumi. Viņa galvenais darbs folklorā bijis "Latviešu pasakas un teikas”, kas sakārtotas pēc Anti Ārnes klasifikācijas sistēmas, un savāktie 37 000 Latviešu tautas ticējumu. Uz šā Pētera Šmita darba balstās visa vēlākā latviešu vēstītājas folkloras pētniecība. Lai ar to nebūtu gana, viņš rediģējis arī Latviešu folkloras krātuves izdotos papildinājumus Krišjāņa Barona dainu izdevumam.

Savākt un pierakstīt tautas ticējumus, pasakas un teikas varbūt nebūtu nekas pārcilvēcisks, ja tam nepievienotu kādu smalku niansi – Šmits ap to laiku bija redzējis vai pusi pasaules: Koreju, Gobi tuksnesi, Ķīnu, Sibīriju, Japānu, Mongoliju, Parīzi un vēl, un vēl. Jāpiebilst, ka pasaulē pirmais pasažieru lidojums ar lidmašīnu notika savus 15 gadus vēlāk un ne jau nu Latvijā. Tātad – cilvēks, kurš ir izpētījis dažādu tautu folkloru, valodas, etnogrāfiju un vēsturi, visticamāk, arī uz pašmāju folkloras dārgumiem spējis skatījies pavisam citādi. Vai viņš atrada kopīgo un atšķirīgo starp latviešu un citu tautu kultūrām?

Man ir aizdomas, ka viņš atrada daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Un, iespējams, lielākā folkloras problēma varētu būt tā, ka tās ir tik līdzīgas, neskatoties uz fizisko attālumu un vēsturiskajiem pavērsieniem. Protams, tas nav tik vienkārši kā uzrādīt līdzīgos tēlus, dabas ritma atspoguļojumu vai dzīvesziņu kopīgās iezīmes, jo pat ar neapbruņotu aci ir skaidrs, ka saule ir saule kā latviešiem, tā tungusiem. Lācis ir liels un bijību iedvesošs kā vieniem tā otriem. Tikums un darba ētika tiek atalgota ar rezultātu gan Baltijas, gan Ohotskas jūras krastos. Slinkais ir nulle gan Ulanbatorā, gan Sīkragā.

Ā, jā – Šmitu par sliņķi nosaukt nudien nevar, jo prēmijas par tukšu paldies nevienam nedod. Viņš divreiz saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju (1929. un 1936. gadā), 1938. gadā saņēmis Kultūras fonda prēmiju, radījis neskaitāmas publikācijas laikrakstos, grāmatas, vārdnīcas, tulkojumus un kā profesors noteikti iedvesmojis veselu rindu audzēkņu. Tipisks Raunas puika, ne?

Bet vienu gan viņam tomēr neizdevās paveikt – kas sākotnēji izskatītos pēc latviešu un Tālo Austrumu valstu ciešas sadraudzības (pat visdziļākajā – folkloras – līmenī), šodien ir tikai leģenda par kādu pilnīgi dullu profesoru. Viņš esot šķirstījis tāltālo valstu folkloras pierakstus, ticējumus un buramvārdus, un tie tam esot šķituši kā vārti uz slepenu portālu. Bet bija jau arī.