Radiožurnāls

Dramaturģija un teātris kopumā, manuprāt, ir mākslas veids, kas nodarbojas ar kādu diezgan svarīga procesa pētniecību. Šī parādība un process ir pretruna. Tāda cilvēka pelēkās zonas atklāšana, domāšana par to, kāpēc kāds cilvēks var šķist labs vai slikts, kāpēc kāda darbība raksturojama kā morāli un ētiski pieņemama vai tieši pretēji – apšaubāma. Dramaturģija ir dažādu kolorītu un pretrunīgu raksturu meklēšana un veidošana. Un, tā pavisam noteikti ir stāstniecība. Latvijas un latviešu vēsture ir pilna ar pretrunīgiem cilvēkiem. Pēdējo gadu Latvijas kultūras telpa arvien vairāk sāk interesēties par dažādajām pretrunīgi vērtētajām vēstures personībām, ko precīzi iezīmē tādi darbi kā Māra Bērziņa romāns Nākotnes kalējs (2021), kur autors aplūko Viļa Lāča (1904 – 1966) dzīvi savā interpretācijā. Parādās arī literāri darbi par laikmeta pretrunām, piemēram, Aivara Freimaņa (1936 – 2018) romāns Katls (2018). Teātrī vairāk gan pēdējos gados redzam spilgtus dokumentālā un politiskā teātra darbus, kuri pēta mūsdienu pretrunīgos lēmumus un personības, piemēram, Jāņa Baloža un Valtera Sīļa izrāde Veiksmes stāsts (2016, Latvijas Nacionālais teātris). Tie ir tikai daži man tuvi piemēri. Šādu, nosacīti viņus varētu dēvēt par sliktajiem, tēlu mūsu kultūrtelpā ir pietiekoši. Viens no senākajiem, ar kuru mani iepazīstināja skolas laikā, kā tādu, teiksim, latviešu nodevēju pirmssācēju, bija lībiešu valdnieks Kaupo (? – 1217). Viņa vārds mūsdienās vēljoprojām ir aktuāls domājot par lībiešu valdnieka izcelsmi, tas ir, viņa pils atradusies Turaidā, mūsdienu Siguldas novadā, kas vēljoprojām piesaista arheologus un apmeklētājus.

Laikam pirmā reize, kad šis vārds ielauzās manā apziņā bija septītās klases vēstures stundās, kad mācījāmies par krusta kariem Baltijas teritorijās. Principā neko vairāk par faktiem, ka Kaupo bijis valdnieks, kristījies, pavadījis laiku Romā un tad slepkavojis savus tautiešus pa labi un kreisi es tā arī īsti neiemācījos. Nākošreiz viņš parādās literatūrā, lasot Raiņa (1865 – 1929) lugu Uguns un nakts (1911), kur autora izveidotais antagonists Kangars stundās tiek salīdzināts ar Kaupo kā nodevēja arhetipu.

Tādi nosacīti melnbaltie raksturi dramaturģijā man asociējas ar diezgan lielu didaktiku, tas ir, faktoru, ka lugas autors vai autore grib man burtiski ar pirkstu parādīt, kā tad īsti ir pareizi. Kā ir labi, tikumīgi un nepieciešami, lai viss būtu kārtīgi un kā nākas. Principā, tādos brīžos lugas raksturs nav raksturs. Tā ir mēbele, kas runā vārdus, vārdus, vārdus. Veidojot klasisku dramaturģijas darbu vai jebkādu dramaturģijas darbu, principā, ir jāmāk veidot raksturs. Un šim raksturam parasti piemīt četras pazīmes – vecums, nodarbošanās, izcelsme un sapnis. Kaupo gadījumā (vismaz iepriekš minētajā traktējumā) parādās aptuveni trīs no četrām pazīmēm, kas arī šajā skolas piemērā tiek atrautas no vēsturiskā konteksta. Tieši šis iepriekšējais priekšstats mani noveda pie salīdzinoši divejādām sajūtām. Teikšu godīgi, Kaupo nav cilvēks un vēsturiska persona par kuru es ikdienā domāju. Principā, es par viņu sāku domāt pēdējās dienās, kad veidoju šo rakstu. Tātad manas un šī cilvēka, vairāk pat, tēla attiecības nav diez cik tuvas un tālāk skolā iegūtajām zināšanām tās nav aizgājušas, jo tas īsti nebija nepieciešams.

Kad sāku meklēt informāciju šim rakstam, apsvēru ideju, ka vajadzētu lūkoties klasiķos, tas ir, piemēram Andreja Johansona (1922 – 1983) kultūrvēsturiskajās esejās vai Arnolda Spekkes (1887 – 1972) tekstos. Šie cilvēki aprakstījuši dažādus Latvijas vēstures posmus, sniedzot aizraujošus skatījumus uz personībām un notikumiem, pat lūkojoties uz tiem ar šī laika acīm. Domājot par viņa laiku un šī teksta centrālo tēlu diezgan interesantu skatījumu par vēsturiskām figūrām esejā Senlatviski silueti (1994) sniedz Johansons: “Mums zināmo latviešu biogrāfiju skaits līdz pat 19. gadsimta vidum ir ļoti niecīgs. Dažādos vēstures avotos it kā ekrānā pazib viena otra senlatviska vai veclatviska seja, taču tie ir tikai īsi momenti, kas labākajā gadījumā dod vielu konstrukcijām un minējumiem, bet kas tomēr allaž atstāj mūs neapmierinātus.”[1]

Neskatoties uz vēstures avotu pieejamību un jau veiktiem pētījumiem par Latvijas teritoriju Krusta karu laikā, manās acīs Kaupo ir un paliek šis neviennozīmīgais, Johansona vārdiem izsakoties, veclatviskais siluets. Viņam ir aprises, pretrunas un neviennozīmība, tomēr balss, kuru mūsdienās viņam dodam tikai daļēji ir viņa paša. Tā ir piepildīta ar mūsu attieksmi un interpretāciju. Un jebkāda pretrunīga tēla interpretācija arī pati par sevi būs pretrunu pilna. Rakstā Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800. atceres diena Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Jānis Rudzītis sniedz diezgan līdzīgu skatījumu. Viņš raksta: “Analizējot arheoloģiskajā izpētē iegūtos materiālus un salīdzinot tos ar rakstītajos vēstures avotos minēto informāciju, iegūstams arvien dziļāks priekšstats par sabiedrību un dzīvesveidu laikā, kad dzīvoja, valdīja, karoja un ticēja lībiešu vecākais un valdnieks Kaupo. Mēs nekad neuzzināsim, kas tieši notika Kaupo sirdī, un atliek tikai minēt, ko Kaupo šodien paustu pats, ja viņam būtu tāda iespēja.”[2]

Mana attieksme pret šo vēsturisko siluetu arī nav diez cik viennozīmīga. Iespējams, to visvairāk raksturotu kādā nesen piedzīvotā sarunā dzirdētais – šis ir laiks, kad it īpaši mūsu paaudze domā par pagātnes vērtību atkārtotu pārvērtēšanu un pārskatīšanu. To, kas kādreiz bijis kanons, tradīcija vai pašsaprotamais, ar laiku tāds vairs nav. Jo mainās laiks, mainās konteksti un parādās arvien jaunas ziņas un informācija par pagātni, kas, nenoliedzami, ietekmē cilvēka attieksmi pret to. Pašlaik gan jāsaka, ka notiek vairāk nesenākas (līdz 19. gs. sākumam) vēstures pārskatīšana, iezīmējot potenciālos vērtību pārkontekstualizācijas un pētniecības ceļus arī senākai vēsturei. Laikam, ka Kaupo laiks vēl nav pienācis un kādu laiku nepienāks. Tomēr, iespējams, ka kļūdos. Gribētos teikt, ka laiks rādīs, un gan jau tā arī būs.

[1] Johansons, Andrejs (1994). Vēju mezgli. Rīga: Apgāds Daugava, 50. lpp.

[2] Rudzītis, Jānis (2017). Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800 atceres diena. Pieejams: http://www.livones.net/lv/norises/2017/gaujas-libiesu-valdnieka-kaupo-naves-800-atceres-diena

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Siguldas novada pašvaldība

Dramaturģija un teātris kopumā, manuprāt, ir mākslas veids, kas nodarbojas ar kādu diezgan svarīga procesa pētniecību. Šī parādība un process ir pretruna. Tāda cilvēka pelēkās zonas atklāšana, domāšana par to, kāpēc kāds cilvēks var šķist labs vai slikts, kāpēc kāda darbība raksturojama kā morāli un ētiski pieņemama vai tieši pretēji – apšaubāma. Dramaturģija ir dažādu kolorītu un pretrunīgu raksturu meklēšana un veidošana. Un, tā pavisam noteikti ir stāstniecība. Latvijas un latviešu vēsture ir pilna ar pretrunīgiem cilvēkiem. Pēdējo gadu Latvijas kultūras telpa arvien vairāk sāk interesēties par dažādajām pretrunīgi vērtētajām vēstures personībām, ko precīzi iezīmē tādi darbi kā Māra Bērziņa romāns Nākotnes kalējs (2021), kur autors aplūko Viļa Lāča (1904 – 1966) dzīvi savā interpretācijā. Parādās arī literāri darbi par laikmeta pretrunām, piemēram, Aivara Freimaņa (1936 – 2018) romāns Katls (2018). Teātrī vairāk gan pēdējos gados redzam spilgtus dokumentālā un politiskā teātra darbus, kuri pēta mūsdienu pretrunīgos lēmumus un personības, piemēram, Jāņa Baloža un Valtera Sīļa izrāde Veiksmes stāsts (2016, Latvijas Nacionālais teātris). Tie ir tikai daži man tuvi piemēri. Šādu, nosacīti viņus varētu dēvēt par sliktajiem, tēlu mūsu kultūrtelpā ir pietiekoši. Viens no senākajiem, ar kuru mani iepazīstināja skolas laikā, kā tādu, teiksim, latviešu nodevēju pirmssācēju, bija lībiešu valdnieks Kaupo (? – 1217). Viņa vārds mūsdienās vēljoprojām ir aktuāls domājot par lībiešu valdnieka izcelsmi, tas ir, viņa pils atradusies Turaidā, mūsdienu Siguldas novadā, kas vēljoprojām piesaista arheologus un apmeklētājus.

Laikam pirmā reize, kad šis vārds ielauzās manā apziņā bija septītās klases vēstures stundās, kad mācījāmies par krusta kariem Baltijas teritorijās. Principā neko vairāk par faktiem, ka Kaupo bijis valdnieks, kristījies, pavadījis laiku Romā un tad slepkavojis savus tautiešus pa labi un kreisi es tā arī īsti neiemācījos. Nākošreiz viņš parādās literatūrā, lasot Raiņa (1865 – 1929) lugu Uguns un nakts (1911), kur autora izveidotais antagonists Kangars stundās tiek salīdzināts ar Kaupo kā nodevēja arhetipu.

Tādi nosacīti melnbaltie raksturi dramaturģijā man asociējas ar diezgan lielu didaktiku, tas ir, faktoru, ka lugas autors vai autore grib man burtiski ar pirkstu parādīt, kā tad īsti ir pareizi. Kā ir labi, tikumīgi un nepieciešami, lai viss būtu kārtīgi un kā nākas. Principā, tādos brīžos lugas raksturs nav raksturs. Tā ir mēbele, kas runā vārdus, vārdus, vārdus. Veidojot klasisku dramaturģijas darbu vai jebkādu dramaturģijas darbu, principā, ir jāmāk veidot raksturs. Un šim raksturam parasti piemīt četras pazīmes – vecums, nodarbošanās, izcelsme un sapnis. Kaupo gadījumā (vismaz iepriekš minētajā traktējumā) parādās aptuveni trīs no četrām pazīmēm, kas arī šajā skolas piemērā tiek atrautas no vēsturiskā konteksta. Tieši šis iepriekšējais priekšstats mani noveda pie salīdzinoši divejādām sajūtām. Teikšu godīgi, Kaupo nav cilvēks un vēsturiska persona par kuru es ikdienā domāju. Principā, es par viņu sāku domāt pēdējās dienās, kad veidoju šo rakstu. Tātad manas un šī cilvēka, vairāk pat, tēla attiecības nav diez cik tuvas un tālāk skolā iegūtajām zināšanām tās nav aizgājušas, jo tas īsti nebija nepieciešams.

Kad sāku meklēt informāciju šim rakstam, apsvēru ideju, ka vajadzētu lūkoties klasiķos, tas ir, piemēram Andreja Johansona (1922 – 1983) kultūrvēsturiskajās esejās vai Arnolda Spekkes (1887 – 1972) tekstos. Šie cilvēki aprakstījuši dažādus Latvijas vēstures posmus, sniedzot aizraujošus skatījumus uz personībām un notikumiem, pat lūkojoties uz tiem ar šī laika acīm. Domājot par viņa laiku un šī teksta centrālo tēlu diezgan interesantu skatījumu par vēsturiskām figūrām esejā Senlatviski silueti (1994) sniedz Johansons: “Mums zināmo latviešu biogrāfiju skaits līdz pat 19. gadsimta vidum ir ļoti niecīgs. Dažādos vēstures avotos it kā ekrānā pazib viena otra senlatviska vai veclatviska seja, taču tie ir tikai īsi momenti, kas labākajā gadījumā dod vielu konstrukcijām un minējumiem, bet kas tomēr allaž atstāj mūs neapmierinātus.”[1]

Neskatoties uz vēstures avotu pieejamību un jau veiktiem pētījumiem par Latvijas teritoriju Krusta karu laikā, manās acīs Kaupo ir un paliek šis neviennozīmīgais, Johansona vārdiem izsakoties, veclatviskais siluets. Viņam ir aprises, pretrunas un neviennozīmība, tomēr balss, kuru mūsdienās viņam dodam tikai daļēji ir viņa paša. Tā ir piepildīta ar mūsu attieksmi un interpretāciju. Un jebkāda pretrunīga tēla interpretācija arī pati par sevi būs pretrunu pilna. Rakstā Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800. atceres diena Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Jānis Rudzītis sniedz diezgan līdzīgu skatījumu. Viņš raksta: “Analizējot arheoloģiskajā izpētē iegūtos materiālus un salīdzinot tos ar rakstītajos vēstures avotos minēto informāciju, iegūstams arvien dziļāks priekšstats par sabiedrību un dzīvesveidu laikā, kad dzīvoja, valdīja, karoja un ticēja lībiešu vecākais un valdnieks Kaupo. Mēs nekad neuzzināsim, kas tieši notika Kaupo sirdī, un atliek tikai minēt, ko Kaupo šodien paustu pats, ja viņam būtu tāda iespēja.”[2]

Mana attieksme pret šo vēsturisko siluetu arī nav diez cik viennozīmīga. Iespējams, to visvairāk raksturotu kādā nesen piedzīvotā sarunā dzirdētais – šis ir laiks, kad it īpaši mūsu paaudze domā par pagātnes vērtību atkārtotu pārvērtēšanu un pārskatīšanu. To, kas kādreiz bijis kanons, tradīcija vai pašsaprotamais, ar laiku tāds vairs nav. Jo mainās laiks, mainās konteksti un parādās arvien jaunas ziņas un informācija par pagātni, kas, nenoliedzami, ietekmē cilvēka attieksmi pret to. Pašlaik gan jāsaka, ka notiek vairāk nesenākas (līdz 19. gs. sākumam) vēstures pārskatīšana, iezīmējot potenciālos vērtību pārkontekstualizācijas un pētniecības ceļus arī senākai vēsturei. Laikam, ka Kaupo laiks vēl nav pienācis un kādu laiku nepienāks. Tomēr, iespējams, ka kļūdos. Gribētos teikt, ka laiks rādīs, un gan jau tā arī būs.

[1] Johansons, Andrejs (1994). Vēju mezgli. Rīga: Apgāds Daugava, 50. lpp.

[2] Rudzītis, Jānis (2017). Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo nāves 800 atceres diena. Pieejams: http://www.livones.net/lv/norises/2017/gaujas-libiesu-valdnieka-kaupo-naves-800-atceres-diena

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta Siguldas novada pašvaldība