Radiožurnāls

Diriģents, pedagogs un komponists, viens no pirmajiem latviešu profesionālās mūzikas aizsācējiem un koru kultūras iedibinātājiem Vīgneru Ernests savu dzīves gājumu balstījis uz kurzemnieka dabā likto uzņēmību, izglītības alkām un spītu, pārvarot daudzas tā laika liktās robežas.

Vīgneru Ernesta tēvs Indriķis Vīgners bijis galdnieks, namdaris, kuram tāpēc klaušu laika grūtumi muižu tīrumos gājuši secen, bet dzīve bija nenoteikta, bez savas mājvietas, uz laiku apmetoties sētās, kurās tobrīd strādājis. 

Apprecoties ar Tukuma amatniekmeistara Johana Ernsta Palma meitu Helēnu Julianu Jozefīni, Indriķa dzīve pagriežas labklājības virzienā. Sievas radi – turīgi amatnieki, kurpnieki, krodzinieki – palīdz jaunajam svainim iekārtoties uz dzīvi Kuldīgas apriņķa Kalnmuižas Liekmaņos. Īstā noteicēja ģimenē bijusi enerģiskā Jozefīne, pēc izcelsmes vāciete, un Indriķis savu vārdu nomaina uz vācisko Heinrihu.

Arī bērniem vārdi tiek doti stingrā vācu tradīcijā – pa trīs vārdiem katram. 1842. gadā piedzimst meita Marija Juliana Jozefīne. 1843. pasaulē nāk dēls Johans Heinrihs Dītrihs. 1850. gada 19. janvāra spalgā sala rītā piedzimst pastarītis – Kristofs Johans Ernsts (Vīgneru Ernests). Vīgneru bērniem latviešu aiju dziesmas pie šūpuļa neskanēja, bet Vīgneru Ernests vēlāk spriedis, ka viņa dzimtas uzvārds atvasināts no vācu wiegn – šūpot, aijāt, līgot, tāpēc savas mūzikas recenzijas viņš parakstīja kā Līgošu Ernsts.

Ernesta jeb vēl Ernsta pirmā skola ir Graudupē, divas jūdzes no Kuldīgas, kurā mācās arī viņa vecākais brālis Heinrihs. Abiem Vīgneriem ir vieglas galvas, un skolotājs Goldmanis cenšas pierunāt māti dot zēniem pamatīgāku izglītību. Māte domā, ka bērniem pirmām kārtām jāiemācās vērtīgs amats, kā viņas tēva ģimenē ierasts, jo amatam ir zelta pamats, un pie tā stingri turas. Zēni apgūst gan galdnieka, gan kurpnieka profesijas iemaņas, bet viņus saista mūzika. Māte, priekšzīmīga baznīcas draudzes pārstāve, ieklausās mācītāju bažās, ka, trūkstot labiem ērģelniekiem, cieš dievkalpojumu kvalitāte. Kad ar mērķi – sagatavot labus ērģelniekus Kurzemes baznīcu draudzēm, 1839. gadā tiek dibināta Irlavas draudzes skola, pēc gada to pārsaucot par Skolotāju semināru, māte, ieklausoties savos brāļos, kuri spriež, ka ar ērģelnieka amatu varēšot labi pelnīt, nolemj vecāko dēlu sūtīt skoloties seminārā.

Skolotāju semināra direktors, teologs Sadovskis ir atnācis Kurzemē no Kēnigsbergas. Mācības notiek vācu valodā, un latviešu jaunekļiem, kuri tur mācās, pastāvīgi tiek atgādināts necelt galvu par augstu un palikt savā zemnieku kārtā, bet tas viņos rada tikai spītību un spējāku nacionālā lepnuma atmodu. Irlavas Skolotāju seminārā Heinrihs Vīgners pārtop par Vīgneru Indriķi, kā viņa vārds lasāms arī Rendas vīru kora sastāvā I Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos 1873. gadā.

Pēc Irlavas Skolotāju semināra Indriķis sāk strādāt par ērģelnieku Rendas baznīcā, un katru svētdienu pie brāļa te ierodas arī Ernests. Viņu vilina baznīcai iegādātās jaunās ērģeles. Pamatīgi izpētījis to uzbūvi, zēns lūdz tēvam, lai viņš izgatavo ērģeļu stabules. Ernests kopš astoņu gadu vecuma spēlē vijoli un klarneti, un māte samierinās ar domu, ka labs galdnieks nesanāks arī no jaunākā dēla. Cerībā, ka viņš izskolosies par skolmeistaru, Ernestu palaiž mācīties uz Irlavu.

Tikko piecpadsmit gadu vecs, ieradies Skolotāju seminārā, Ernests piedzīvo vilšanos. Skolotājs Jānis Bētiņš (pats bijis viens no pirmajiem semināra audzēkņiem) atzīst, ka zēnam ir pilnīgi neattīstīta muzikālā dzirde. Dziedāšana viņam patiešām nav padevusies jau kopš bērnības. Svētdienās baznīcā māte vienmēr pieteikusi ieklausīties, kā dzied citi bērni, bet Ernests bijis rūcējs. Spītīgā neatlaidībā viņš seminārā stundām ilgi sēž pie ērģelēm un ar fanātisku neatlaidību cenšas iegaumēt katras skaņas augstumu. Ar absolūto dzirdi apveltītais skolotājs Bētiņš negrib ticēt, ka Ernests to izkopis, neatlaidīgi un mērķtiecīgi ar sevi strādājot.

1867. gadā Vīgneru Ernests beidz Irlavas Skolotāju semināru, noslēguma eksāmenā nekļūdīgi nospēlēdams Fēliksa Mendelsona Ērģeļsonāti. Septiņpadsmitgadīgā jaunekļa spēle pārsteidz un aizkustina eksaminācijas komisiju. Tās vidū ir vietējās vācu muižniecības pārstāvji. Grāfs Medems mecenāta jūtu uzplūdā apsola piešķirt Vīgneram stipendiju tālākām studijām. Ernests ir kā spārnos, sapņo par izpildītāja karjeru, lasa grāmatas par slavenu virtuozu panākumiem un dienām sēž pie ērģelēm, lai sagatavotos augstskolas eksāmeniem. Iestājas Rendas mācītāju pansionātā, kur var apgūt ģimnāzijas kursu. Reizē tā ir arī viņa pirmā skolotāja prakse.

Sapņi iegūt augstskolas izglītību tomēr izgaist, jo grāfs Medems pēkšņi nomirst. Ernestam jādomā par maizes pelnīšanu. Sākumā tas ir palīgskolotāja darbs Vandzenē, Skrundā, bet no 1869. gada Vīgneram izdodas dabūt skolotāja vietu Snēpelē. Viņš ir ļoti dedzīgs, bet arī stingrs un nepiekāpīgs. Brālis Indriķis vēstulē no Rendas apjautājas: «Vai tu neesi pārāk bargs?»

Kad 1869. gadā jaundibinātā Latviešu biedrība aicina uzrakstīt un iesūtīt tai tautas pasakas un tautas ziņģes, sakāmvārdus un vēl citus pie tautas būšanas un ieradumiem piederīgus mutvārdus, kā viens no pirmajiem šim aicinājumam atsaucas deviņpadsmitgadīgais Snēpeles skolotājs Vīgneru Ernests. Tajā pat vasarā, par izbrīnu daudzām lauku māmiņām – dziesmu zinātājām, viņš apbraukā Kurzemes miestiņus un pagastus, klausās dziesmas un pieraksta meldijas. Tā ir pavisam jauna lieta, kas aizrauj Ernestu, un viņu saviļņo atklāsme, cik skaistas ir dzimtajā pusē tautas dziedātās meldijas.

1870. gadā Dobelē notiek Kurzemes dziesmu svētki. To dvēsele ir Vīgnera skolotājs Jānis Bētiņš, kodols – Irlavas Skolotāju semināra koris. Svētkos piedalās Bētiņa orķestris, kurā Ernests spēlē pirmo vijoli. Atceroties šos svētkus, Vīgners 1926. gadā raksta: «Klusā, saulainā dienā uz tribīnes tautas dēli un tautas meitas staltās rindās. Soprāni – baltos, alti – zilos tērpos. Aiz viņiem vīru balsis. Visos svinīga līksme, pacilātība. Pacelt skatu uz augšu, atliekt muguru – tā sajūta radās un palika katrā dziedātājā un klausītājā. Tauta svinēja savus dižos svētkus savā atmodas rītā.»

Jāņa Bētiņa enerģiskās Kurzemes novada koru un orķestru organizēšanas iedvesmots, Vīgners ir pilns apņēmības mācīties un kļūt par profesionālu diriģentu. Deviņu vīru lielais Rendas koris, ar kuru viņš kā diriģents piedalījies dziesmu svētkos Dobelē un kurā otro basu dzied viņa brālis Indriķis, Rendas ērģelnieks, turpina cītīgi strādāt un gatavoties lielajam notikumam – I Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem, iecerētiem 1873. gadā.

1872. gadā iznāca Jāņa Cimzes Dziesmu rotas I daļa, bet gadu vēlāk – jaunā Vīgneru Ernesta, parakstīta ar pseidonīmu Līgošu Iernsts, pirmais latviešu tautas dziesmu apdaru krājums Latvija, kurā ievietotas četrbalsīgas apdares a cappella vīru korim. Te pirmo reizi parādās apdare dziesmai Pūt, vējiņi! Sākums mūsu slavenākajai tautas dziesmai ir Vīgneru Ernesta apdarē. 1874. gadā iznāk viņa kora dziesmu krājuma Latvija otrā burtnīca.

Pēc pirmo lielo Dziedāšanas svētku skurbās pacilātības Ernestam vairs nav miera. Viņam ir sapnis stāvēt Dziesmu svētku lielā kopkora priekšā kā diriģentam. Svētkos viņš ir saticies ar latviešu studentiem, kas mācās Maskavas augstskolās. Pēc viņu stāstiem par turienes dzīvi Renda liekas klusa, Snēpele šaura. Ernests grib studēt. 1873. gada rudenī ar mātes radu saziedoto ceļa naudu Ernests Vīgners dodas uz Maskavu un kļūst par pirmo latviešu studentu Maskavas Konservatorijā. Tas notiek vēl divus gadus, pirms Pēterburgas Konservatorijā iestājas Andrejs Jurjāns.

Vīgners Konservatorijā mācās klavieru klasē, otrajā mācību semestrī tiek pārcelts uz obojas klasi. Trīs gadus pie Pētera Čaikovska apgūst harmoniju. 1884. gada decembrī Vīgneru Ernests sarīko Maskavā atvadu koncertu, kurā skan arī latviešu tautasdziesmu apdares.

1885. gada pavasarī viņš atgriežas Rīgā un aktīvi iesaistās kultūras dzīvē – dibina savu kori, rīko koncertus, organizē mūzikas un dziedāšanas kursus, raksta koncertu recenzijas. Dodas folkloras ekspedīcijās pa dažādiem Latvijas novadiem, lai pierakstītu apdziedāšanās dziesmas. Gatavojoties III Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1888. gadā, publicē padomus par dziesmu dziedāšanu, izdod mācību grāmatu Sagatavošanas kurss kora dziedāšanā, kas iznāk trīs daļās.
1888. gadā Vīgneru Ernests ir III Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, 1895. gadā – IV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. Trešajos Dziesmu svētkos pirmo reizi tiek atskaņota viņa nozīmīgākā kompozīcija Trimpula (Kā Daugava vaida) ar Ausekļa vārdiem.

Četrus gadus (no 1896. līdz 1920.) Vīgneru Ernesta dzīve otrreiz saistīta ar Maskavu. Viņš vēlreiz iestājas Konservatorijā, šoreiz kā brīvklausītājs Ludviga Bētiņa ērģeļu klasē. Šajā laikā viņa galvenais darba lauks ir pedagoģija, fonoloģijas izpēte un metodikas veidošana, strādājot Elizabetes Jengaličevas meiteņu ģimnāzijā un vairākās mūzikas skolās pasniedzot dzirdes mācību. 1918. gadā Vīgneru Ernests izveido Maskavas Muzikāli pedagoģisko Fonoloģijas (dzirdes mācības) institūtu, kurā tiek gatavoti jaunie mūzikas skolotāji.
1920. gadā, atgriežoties Rīgā, viņš nodibina Rīgas Fonoloģijas institūtu un ir tā vadītājs līdz mūža beigām 1933. gadā.

Vīgneru Ernesta sapnis stāvēt lielā Dziesmu svētku kopkora priekšā piepildījās vairākkārt. Viņš bija arī VI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, kuri notika 1926. gadā, Goda virsdiriģents. Vīgneru Ernesta dziesmas un viņa latviešu tautasdziesmu apdares skanēja III, IV, VII, VIII, XI, XIV, XVI un XX Dziesmu svētkos. Pie viņa populārākajiem skaņdarbiem, vairākkārt iekļautiem Dziesmu svētku programmās, pieder Līgo dziesmas (sešu melodiju virkne), tautasdziesmu Strauja, strauja upe tecēj, Man pazuda kumeliņis, Irbīte, šūpļa dziesmas Aijā žūžū un, protams, Pūt, vējiņi apdares.
1926. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Vīgneru Ernesta ārējā un personības pievilcība atsaucās arī uz viņa personīgo dzīvi. Trīs laulības, kurās dzimuši septiņi bērni. Viens no viņiem – slavenais diriģents Leonīds Vīgners, kura dēls komponists Ivars Vīgners jaunās skaņās turpināja vectēva iesākto mūzikas ceļu. 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta: Kuldīgas novada pašvaldība

Diriģents, pedagogs un komponists, viens no pirmajiem latviešu profesionālās mūzikas aizsācējiem un koru kultūras iedibinātājiem Vīgneru Ernests savu dzīves gājumu balstījis uz kurzemnieka dabā likto uzņēmību, izglītības alkām un spītu, pārvarot daudzas tā laika liktās robežas.

Vīgneru Ernesta tēvs Indriķis Vīgners bijis galdnieks, namdaris, kuram tāpēc klaušu laika grūtumi muižu tīrumos gājuši secen, bet dzīve bija nenoteikta, bez savas mājvietas, uz laiku apmetoties sētās, kurās tobrīd strādājis. 

Apprecoties ar Tukuma amatniekmeistara Johana Ernsta Palma meitu Helēnu Julianu Jozefīni, Indriķa dzīve pagriežas labklājības virzienā. Sievas radi – turīgi amatnieki, kurpnieki, krodzinieki – palīdz jaunajam svainim iekārtoties uz dzīvi Kuldīgas apriņķa Kalnmuižas Liekmaņos. Īstā noteicēja ģimenē bijusi enerģiskā Jozefīne, pēc izcelsmes vāciete, un Indriķis savu vārdu nomaina uz vācisko Heinrihu.

Arī bērniem vārdi tiek doti stingrā vācu tradīcijā – pa trīs vārdiem katram. 1842. gadā piedzimst meita Marija Juliana Jozefīne. 1843. pasaulē nāk dēls Johans Heinrihs Dītrihs. 1850. gada 19. janvāra spalgā sala rītā piedzimst pastarītis – Kristofs Johans Ernsts (Vīgneru Ernests). Vīgneru bērniem latviešu aiju dziesmas pie šūpuļa neskanēja, bet Vīgneru Ernests vēlāk spriedis, ka viņa dzimtas uzvārds atvasināts no vācu wiegn – šūpot, aijāt, līgot, tāpēc savas mūzikas recenzijas viņš parakstīja kā Līgošu Ernsts.

Ernesta jeb vēl Ernsta pirmā skola ir Graudupē, divas jūdzes no Kuldīgas, kurā mācās arī viņa vecākais brālis Heinrihs. Abiem Vīgneriem ir vieglas galvas, un skolotājs Goldmanis cenšas pierunāt māti dot zēniem pamatīgāku izglītību. Māte domā, ka bērniem pirmām kārtām jāiemācās vērtīgs amats, kā viņas tēva ģimenē ierasts, jo amatam ir zelta pamats, un pie tā stingri turas. Zēni apgūst gan galdnieka, gan kurpnieka profesijas iemaņas, bet viņus saista mūzika. Māte, priekšzīmīga baznīcas draudzes pārstāve, ieklausās mācītāju bažās, ka, trūkstot labiem ērģelniekiem, cieš dievkalpojumu kvalitāte. Kad ar mērķi – sagatavot labus ērģelniekus Kurzemes baznīcu draudzēm, 1839. gadā tiek dibināta Irlavas draudzes skola, pēc gada to pārsaucot par Skolotāju semināru, māte, ieklausoties savos brāļos, kuri spriež, ka ar ērģelnieka amatu varēšot labi pelnīt, nolemj vecāko dēlu sūtīt skoloties seminārā.

Skolotāju semināra direktors, teologs Sadovskis ir atnācis Kurzemē no Kēnigsbergas. Mācības notiek vācu valodā, un latviešu jaunekļiem, kuri tur mācās, pastāvīgi tiek atgādināts necelt galvu par augstu un palikt savā zemnieku kārtā, bet tas viņos rada tikai spītību un spējāku nacionālā lepnuma atmodu. Irlavas Skolotāju seminārā Heinrihs Vīgners pārtop par Vīgneru Indriķi, kā viņa vārds lasāms arī Rendas vīru kora sastāvā I Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos 1873. gadā.

Pēc Irlavas Skolotāju semināra Indriķis sāk strādāt par ērģelnieku Rendas baznīcā, un katru svētdienu pie brāļa te ierodas arī Ernests. Viņu vilina baznīcai iegādātās jaunās ērģeles. Pamatīgi izpētījis to uzbūvi, zēns lūdz tēvam, lai viņš izgatavo ērģeļu stabules. Ernests kopš astoņu gadu vecuma spēlē vijoli un klarneti, un māte samierinās ar domu, ka labs galdnieks nesanāks arī no jaunākā dēla. Cerībā, ka viņš izskolosies par skolmeistaru, Ernestu palaiž mācīties uz Irlavu.

Tikko piecpadsmit gadu vecs, ieradies Skolotāju seminārā, Ernests piedzīvo vilšanos. Skolotājs Jānis Bētiņš (pats bijis viens no pirmajiem semināra audzēkņiem) atzīst, ka zēnam ir pilnīgi neattīstīta muzikālā dzirde. Dziedāšana viņam patiešām nav padevusies jau kopš bērnības. Svētdienās baznīcā māte vienmēr pieteikusi ieklausīties, kā dzied citi bērni, bet Ernests bijis rūcējs. Spītīgā neatlaidībā viņš seminārā stundām ilgi sēž pie ērģelēm un ar fanātisku neatlaidību cenšas iegaumēt katras skaņas augstumu. Ar absolūto dzirdi apveltītais skolotājs Bētiņš negrib ticēt, ka Ernests to izkopis, neatlaidīgi un mērķtiecīgi ar sevi strādājot.

1867. gadā Vīgneru Ernests beidz Irlavas Skolotāju semināru, noslēguma eksāmenā nekļūdīgi nospēlēdams Fēliksa Mendelsona Ērģeļsonāti. Septiņpadsmitgadīgā jaunekļa spēle pārsteidz un aizkustina eksaminācijas komisiju. Tās vidū ir vietējās vācu muižniecības pārstāvji. Grāfs Medems mecenāta jūtu uzplūdā apsola piešķirt Vīgneram stipendiju tālākām studijām. Ernests ir kā spārnos, sapņo par izpildītāja karjeru, lasa grāmatas par slavenu virtuozu panākumiem un dienām sēž pie ērģelēm, lai sagatavotos augstskolas eksāmeniem. Iestājas Rendas mācītāju pansionātā, kur var apgūt ģimnāzijas kursu. Reizē tā ir arī viņa pirmā skolotāja prakse.

Sapņi iegūt augstskolas izglītību tomēr izgaist, jo grāfs Medems pēkšņi nomirst. Ernestam jādomā par maizes pelnīšanu. Sākumā tas ir palīgskolotāja darbs Vandzenē, Skrundā, bet no 1869. gada Vīgneram izdodas dabūt skolotāja vietu Snēpelē. Viņš ir ļoti dedzīgs, bet arī stingrs un nepiekāpīgs. Brālis Indriķis vēstulē no Rendas apjautājas: «Vai tu neesi pārāk bargs?»

Kad 1869. gadā jaundibinātā Latviešu biedrība aicina uzrakstīt un iesūtīt tai tautas pasakas un tautas ziņģes, sakāmvārdus un vēl citus pie tautas būšanas un ieradumiem piederīgus mutvārdus, kā viens no pirmajiem šim aicinājumam atsaucas deviņpadsmitgadīgais Snēpeles skolotājs Vīgneru Ernests. Tajā pat vasarā, par izbrīnu daudzām lauku māmiņām – dziesmu zinātājām, viņš apbraukā Kurzemes miestiņus un pagastus, klausās dziesmas un pieraksta meldijas. Tā ir pavisam jauna lieta, kas aizrauj Ernestu, un viņu saviļņo atklāsme, cik skaistas ir dzimtajā pusē tautas dziedātās meldijas.

1870. gadā Dobelē notiek Kurzemes dziesmu svētki. To dvēsele ir Vīgnera skolotājs Jānis Bētiņš, kodols – Irlavas Skolotāju semināra koris. Svētkos piedalās Bētiņa orķestris, kurā Ernests spēlē pirmo vijoli. Atceroties šos svētkus, Vīgners 1926. gadā raksta: «Klusā, saulainā dienā uz tribīnes tautas dēli un tautas meitas staltās rindās. Soprāni – baltos, alti – zilos tērpos. Aiz viņiem vīru balsis. Visos svinīga līksme, pacilātība. Pacelt skatu uz augšu, atliekt muguru – tā sajūta radās un palika katrā dziedātājā un klausītājā. Tauta svinēja savus dižos svētkus savā atmodas rītā.»

Jāņa Bētiņa enerģiskās Kurzemes novada koru un orķestru organizēšanas iedvesmots, Vīgners ir pilns apņēmības mācīties un kļūt par profesionālu diriģentu. Deviņu vīru lielais Rendas koris, ar kuru viņš kā diriģents piedalījies dziesmu svētkos Dobelē un kurā otro basu dzied viņa brālis Indriķis, Rendas ērģelnieks, turpina cītīgi strādāt un gatavoties lielajam notikumam – I Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem, iecerētiem 1873. gadā.

1872. gadā iznāca Jāņa Cimzes Dziesmu rotas I daļa, bet gadu vēlāk – jaunā Vīgneru Ernesta, parakstīta ar pseidonīmu Līgošu Iernsts, pirmais latviešu tautas dziesmu apdaru krājums Latvija, kurā ievietotas četrbalsīgas apdares a cappella vīru korim. Te pirmo reizi parādās apdare dziesmai Pūt, vējiņi! Sākums mūsu slavenākajai tautas dziesmai ir Vīgneru Ernesta apdarē. 1874. gadā iznāk viņa kora dziesmu krājuma Latvija otrā burtnīca.

Pēc pirmo lielo Dziedāšanas svētku skurbās pacilātības Ernestam vairs nav miera. Viņam ir sapnis stāvēt Dziesmu svētku lielā kopkora priekšā kā diriģentam. Svētkos viņš ir saticies ar latviešu studentiem, kas mācās Maskavas augstskolās. Pēc viņu stāstiem par turienes dzīvi Renda liekas klusa, Snēpele šaura. Ernests grib studēt. 1873. gada rudenī ar mātes radu saziedoto ceļa naudu Ernests Vīgners dodas uz Maskavu un kļūst par pirmo latviešu studentu Maskavas Konservatorijā. Tas notiek vēl divus gadus, pirms Pēterburgas Konservatorijā iestājas Andrejs Jurjāns.

Vīgners Konservatorijā mācās klavieru klasē, otrajā mācību semestrī tiek pārcelts uz obojas klasi. Trīs gadus pie Pētera Čaikovska apgūst harmoniju. 1884. gada decembrī Vīgneru Ernests sarīko Maskavā atvadu koncertu, kurā skan arī latviešu tautasdziesmu apdares.

1885. gada pavasarī viņš atgriežas Rīgā un aktīvi iesaistās kultūras dzīvē – dibina savu kori, rīko koncertus, organizē mūzikas un dziedāšanas kursus, raksta koncertu recenzijas. Dodas folkloras ekspedīcijās pa dažādiem Latvijas novadiem, lai pierakstītu apdziedāšanās dziesmas. Gatavojoties III Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1888. gadā, publicē padomus par dziesmu dziedāšanu, izdod mācību grāmatu Sagatavošanas kurss kora dziedāšanā, kas iznāk trīs daļās.
1888. gadā Vīgneru Ernests ir III Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, 1895. gadā – IV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. Trešajos Dziesmu svētkos pirmo reizi tiek atskaņota viņa nozīmīgākā kompozīcija Trimpula (Kā Daugava vaida) ar Ausekļa vārdiem.

Četrus gadus (no 1896. līdz 1920.) Vīgneru Ernesta dzīve otrreiz saistīta ar Maskavu. Viņš vēlreiz iestājas Konservatorijā, šoreiz kā brīvklausītājs Ludviga Bētiņa ērģeļu klasē. Šajā laikā viņa galvenais darba lauks ir pedagoģija, fonoloģijas izpēte un metodikas veidošana, strādājot Elizabetes Jengaličevas meiteņu ģimnāzijā un vairākās mūzikas skolās pasniedzot dzirdes mācību. 1918. gadā Vīgneru Ernests izveido Maskavas Muzikāli pedagoģisko Fonoloģijas (dzirdes mācības) institūtu, kurā tiek gatavoti jaunie mūzikas skolotāji.
1920. gadā, atgriežoties Rīgā, viņš nodibina Rīgas Fonoloģijas institūtu un ir tā vadītājs līdz mūža beigām 1933. gadā.

Vīgneru Ernesta sapnis stāvēt lielā Dziesmu svētku kopkora priekšā piepildījās vairākkārt. Viņš bija arī VI Vispārējo latviešu Dziesmu svētku, kuri notika 1926. gadā, Goda virsdiriģents. Vīgneru Ernesta dziesmas un viņa latviešu tautasdziesmu apdares skanēja III, IV, VII, VIII, XI, XIV, XVI un XX Dziesmu svētkos. Pie viņa populārākajiem skaņdarbiem, vairākkārt iekļautiem Dziesmu svētku programmās, pieder Līgo dziesmas (sešu melodiju virkne), tautasdziesmu Strauja, strauja upe tecēj, Man pazuda kumeliņis, Irbīte, šūpļa dziesmas Aijā žūžū un, protams, Pūt, vējiņi apdares.
1926. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Vīgneru Ernesta ārējā un personības pievilcība atsaucās arī uz viņa personīgo dzīvi. Trīs laulības, kurās dzimuši septiņi bērni. Viens no viņiem – slavenais diriģents Leonīds Vīgners, kura dēls komponists Ivars Vīgners jaunās skaņās turpināja vectēva iesākto mūzikas ceļu. 

Došanos ekspedīcijā un rakstu tapšanu atbalsta: Kuldīgas novada pašvaldība