Radiožurnāls

Mans uzdevums ir iezīmēt mācītāja un mākslinieka sarežģīto likteņgaitu kontūras un atklāt to aprisēs saskatāmos nozīmīgākos pavērsienus.  Pēc Teoloģiskā institūta beigšanas 1929. gadā Miervaldis Jānis Ķemers, sekojot savam aicinājumam, kļuva par luterāņu mācītāju. PSRS okupācijas režīma selekcionēto padomju cilvēku kopībai Miervalža Ķemera izvēle un dzīve nevarēja būt atdarināšanas cienīgs paraugs pat ar tādiem dotumiem kā talantīgs gleznotājs un Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcas audzēknis. Tādēļ arī pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas un diploma saņemšanas 1947. gadā režīms viņam liedza kļūt par oficiāli atzītu mākslinieku. M. Ķemers gan netika represēts un līdz 1964. gadam pildīja mācītāja pienākumus Sv. Trīsvienības baznīcā Sarkandaugavā, tomēr vairākkārtējie mēģinājumi iestāties LPSR Mākslinieku savienībā vienmēr beidzās ar neveiksmi.

M. Ķemera personīgās attiecības ar V. Purvīti diemžēl ir rekonstruējamas tikai pēc fragmentārām atmiņām un paškritiskām atklāsmēm autobiogrāfisko piezīmju lappusēs. Spriežot pēc M. Ķemera lakoniskajiem izteikumiem, ko raksta autors 1970. gados uzklausīja sarunās mākslinieka dzīvoklī Jaunciemā, studenta un profesora starpā valdījušas cieņpilnas attiecības. Saglabājot distancētas apbrīnas attālumu, M. Ķemers nekad neatļāvās familiaritāti vai kā citādi apliecināt savas "priekšrocības" vai "tiesības" uz izredzētā statusu, kuras viņš pilnā mērā būtu varējis baudīt gan kā mācītājs, gan arī kā Purvīšu ģimenes tuvs paziņa, iepazīts jau 1927. gadā, bet profesora mūža nogalē kļuvis arī par viņa uzticības personu.Ikvienā solī, kā mācībās, tā arī ārpus tām, M. Ķemers par V. Purvīti runāja tikai ar respektu un godbijību. No mūsu sarunām ar gleznotāju M. Ķemeru, kā arī no intervijām ar viņa audžudēlu Vitoldu Dozi izriet tikai mutiski apliecināms apgalvojums, ka profesors Ķemeru kā V. Purvīša uzticības personu lūdzis piedalīties vairākās ar izceļošanas steigu un ar to saistītajās nemiera pilnajās kara beigu perioda epizodēs, Ķemeram kļūstot par aculiecinieku gleznu atlasei un saiņošanai kastēs pirms izvešanas uz Vāciju. Šo atmiņu uzklausītājam netika slēpts, ka profesors ir atstājis Ķemeram krāsu kasti, paleti, otas, dažādus mākslinieka darba veikšanai nepieciešamus piederumus, nogruntētus kartonus atkārtotai izmantošanai, kā arī vairākas nepabeigtu gleznu skices un dažas, pēc Purvīša ieskatiem, līdzņemšanai nenozīmīgas gleznu studijas. Sarunās tika skarta arī epizode par Purvīša aizbraukšanu 1944. gada rudenī, Ķemeram pavadot profesoru līdz kuģa piestātnei, cik tālu ostas apsardze to atļāva. Tomēr pēc tik daudziem gadiem, saglabājot objektivitāti, man nav tiesību nedz pārspīlēt, nedz izskaistināt šī notikuma atceres sižetu.

Ar siltām jūtām runājot par savu lielāko autoritāti mākslā, Ķemers rādīja burkā stāvus ievietotu līdz kātam nodilušu otu sauju, kā arī ar sakaltušām krāsām aplipušu paleti, kas viņam bija dārga piemiņa no Vilhelma Purvīša. Par to M. Ķemers ir atstājis arī ierakstu savās autobiogrāfiskajās piezīmēs, atstāstot diplomdarba gleznošanas epizodi: "Krāsas man bija labas, no profesora V. Purvīša atstātas šiem mēnešiem. "Ar tām savu diplomu uzgleznojiet," tā sacījis, man iedeva dažas iesāktas "Lefrank" un "Winzora" tūbiņas. Arī pindzeles vēl bija labu labās."  Šo dāvanu mācītājs bija uztvēris gluži simboliski – kā savdabīgu testamentu, profesoram atstājot Latviju uz neatgriešanos un uzticot savam pēdējam audzēknim gan dažas relikvijas un gleznu sagataves, gan arī Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā apgūtās glezniecības iemaņas. Šo sava skolotāja mantojumu Ķemers turēja svētu, un, lai gan centās izkopt savu individuālo mākslinieka rokrakstu, iespējams, pārlieku lielais respekts Purvīša autoritātei neļāva Ķemeram pārvarēt uzticīga sekotāja biklumu. 

Vēl teoloģijas studiju prakses laikā 1927. gadā  M. Ķemers iepazinās ar Vilhelmu Purvīti, kad tika nosūtīts uz Rēzekni sagatavot iesvētībām jauniešus. Viņu vidū bija arī V. Purvīša māsas bērni, un mājas viesībās pēc iesvētībām abi mākslinieki iepazinās. Savās atmiņās M. Ķemers raksta, ka jau nākamajā – 1928. – gadā, kad  ābeļu ziedēšanas laikā meistars atkal ieradās Rēzeknē, viņš drīkstējis doties V. Purvītim līdzi studijās. Šo epizodi M. Ķemers apraksta sīki: "Pats gan negleznoju, bet turēju saules, lietus sargu un māksliniekam piederošās krāsas, notīrīju paleti, nesu tam soliņu un sargu. [..] Atmiņā man viena tāda lietaina, piemirkusi diena. Lietus līņāja, bet krāsas tik brīnišķīgas un tīras. Gleznoja profesors kādu studiju. Es turēju virs galvas lietussargu. Vēja nebija. Krāsas spiedu un pindzeli tīrīju, jo profesors nerunādams ierāva ar gleznošanu. Netraucēju. [..]

Rēzeknē sākusies draudzība ar Vilhelmu Purvīti raisīja abpusēju uzticēšanos, taču mācītāja darbs pēc LELB Virsvaldes norīkojuma vairāk līdzinājās dienestam armijā un neļāva nodoties akadēmiskām mākslas studijām. Taču ik brīvā brīdī M. Ķemers gleznoja gan pilsētu, gan lauku ainavas. Pēc savu darbu parādīšanas māksliniekiem Valdim Kalnrozem un Eduardam Jurķelim M. Ķemers saņēma atzinīgu vērtējumu un rosinājumu mācīties Mākslas akadēmijā. Situāciju atviegloja prāvesta Kārļa Irbes 1938. gadā izteiktais piedāvājums kļūt par viņa adjunktu Rīgā Sv. Trīsvienības baznīcā Sarkandaugavā. Atlika tikai noskaidrot, ko par šādu ieceri domāja desmit gadu nesatiktais profesors, pie kura uz Baldoni, kur Vilhelms Purvītis ar ģimeni vadīja vasaras, M. Ķemers bija gatavs steigties bez vilcināšanās.

Savās atmiņās M. Ķemers raksta: "Satiku vasarnīcā ar kundzi pie kafijas galda. Tagad griezos tieši ar savu lūgumu, jautājumu par iestāšanos akadēmijā. "Nekavējoši, cik vien ātri!" izsaucās rektors, jo laika vairs maz. Kad uzzināja, ka man 36 gadi, viņš sacīja: "Cik labi, pats pēdējais gads, vecākus akadēmijā nepieņemam." Aplūkojis eļļas krāsām gleznotās Latgales ainavu skices un pasteļus ar Jelgavas pilsētas skatiem, V. Purvītis sacījis, ka tik sagatavots kandidāts esot droši uzņemams, tādēļ lai aiznesot savas skices uz akadēmiju un nododot tās profesoram Jānim Kugam. Tā paša 1938. gada rudenī M. Ķemers ar 823. numuru tika imatrikulēts Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs, jo bez iepriekšējas mākslas izglītības tikai šādā statusā bija iespējams tikt uzņemtam akadēmijā. Pēc nedaudz vairāk kā viena gada, kad bija apgūti nepieciešamie papildu mācību priekšmeti un nokārtoti eksāmeni, M. Ķemeru pielaida studēt V. Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā.

Mans uzdevums ir iezīmēt mācītāja un mākslinieka sarežģīto likteņgaitu kontūras un atklāt to aprisēs saskatāmos nozīmīgākos pavērsienus.  Pēc Teoloģiskā institūta beigšanas 1929. gadā Miervaldis Jānis Ķemers, sekojot savam aicinājumam, kļuva par luterāņu mācītāju. PSRS okupācijas režīma selekcionēto padomju cilvēku kopībai Miervalža Ķemera izvēle un dzīve nevarēja būt atdarināšanas cienīgs paraugs pat ar tādiem dotumiem kā talantīgs gleznotājs un Vilhelma Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcas audzēknis. Tādēļ arī pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas un diploma saņemšanas 1947. gadā režīms viņam liedza kļūt par oficiāli atzītu mākslinieku. M. Ķemers gan netika represēts un līdz 1964. gadam pildīja mācītāja pienākumus Sv. Trīsvienības baznīcā Sarkandaugavā, tomēr vairākkārtējie mēģinājumi iestāties LPSR Mākslinieku savienībā vienmēr beidzās ar neveiksmi.

M. Ķemera personīgās attiecības ar V. Purvīti diemžēl ir rekonstruējamas tikai pēc fragmentārām atmiņām un paškritiskām atklāsmēm autobiogrāfisko piezīmju lappusēs. Spriežot pēc M. Ķemera lakoniskajiem izteikumiem, ko raksta autors 1970. gados uzklausīja sarunās mākslinieka dzīvoklī Jaunciemā, studenta un profesora starpā valdījušas cieņpilnas attiecības. Saglabājot distancētas apbrīnas attālumu, M. Ķemers nekad neatļāvās familiaritāti vai kā citādi apliecināt savas "priekšrocības" vai "tiesības" uz izredzētā statusu, kuras viņš pilnā mērā būtu varējis baudīt gan kā mācītājs, gan arī kā Purvīšu ģimenes tuvs paziņa, iepazīts jau 1927. gadā, bet profesora mūža nogalē kļuvis arī par viņa uzticības personu.Ikvienā solī, kā mācībās, tā arī ārpus tām, M. Ķemers par V. Purvīti runāja tikai ar respektu un godbijību. No mūsu sarunām ar gleznotāju M. Ķemeru, kā arī no intervijām ar viņa audžudēlu Vitoldu Dozi izriet tikai mutiski apliecināms apgalvojums, ka profesors Ķemeru kā V. Purvīša uzticības personu lūdzis piedalīties vairākās ar izceļošanas steigu un ar to saistītajās nemiera pilnajās kara beigu perioda epizodēs, Ķemeram kļūstot par aculiecinieku gleznu atlasei un saiņošanai kastēs pirms izvešanas uz Vāciju. Šo atmiņu uzklausītājam netika slēpts, ka profesors ir atstājis Ķemeram krāsu kasti, paleti, otas, dažādus mākslinieka darba veikšanai nepieciešamus piederumus, nogruntētus kartonus atkārtotai izmantošanai, kā arī vairākas nepabeigtu gleznu skices un dažas, pēc Purvīša ieskatiem, līdzņemšanai nenozīmīgas gleznu studijas. Sarunās tika skarta arī epizode par Purvīša aizbraukšanu 1944. gada rudenī, Ķemeram pavadot profesoru līdz kuģa piestātnei, cik tālu ostas apsardze to atļāva. Tomēr pēc tik daudziem gadiem, saglabājot objektivitāti, man nav tiesību nedz pārspīlēt, nedz izskaistināt šī notikuma atceres sižetu.

Ar siltām jūtām runājot par savu lielāko autoritāti mākslā, Ķemers rādīja burkā stāvus ievietotu līdz kātam nodilušu otu sauju, kā arī ar sakaltušām krāsām aplipušu paleti, kas viņam bija dārga piemiņa no Vilhelma Purvīša. Par to M. Ķemers ir atstājis arī ierakstu savās autobiogrāfiskajās piezīmēs, atstāstot diplomdarba gleznošanas epizodi: "Krāsas man bija labas, no profesora V. Purvīša atstātas šiem mēnešiem. "Ar tām savu diplomu uzgleznojiet," tā sacījis, man iedeva dažas iesāktas "Lefrank" un "Winzora" tūbiņas. Arī pindzeles vēl bija labu labās."  Šo dāvanu mācītājs bija uztvēris gluži simboliski – kā savdabīgu testamentu, profesoram atstājot Latviju uz neatgriešanos un uzticot savam pēdējam audzēknim gan dažas relikvijas un gleznu sagataves, gan arī Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā apgūtās glezniecības iemaņas. Šo sava skolotāja mantojumu Ķemers turēja svētu, un, lai gan centās izkopt savu individuālo mākslinieka rokrakstu, iespējams, pārlieku lielais respekts Purvīša autoritātei neļāva Ķemeram pārvarēt uzticīga sekotāja biklumu. 

Vēl teoloģijas studiju prakses laikā 1927. gadā  M. Ķemers iepazinās ar Vilhelmu Purvīti, kad tika nosūtīts uz Rēzekni sagatavot iesvētībām jauniešus. Viņu vidū bija arī V. Purvīša māsas bērni, un mājas viesībās pēc iesvētībām abi mākslinieki iepazinās. Savās atmiņās M. Ķemers raksta, ka jau nākamajā – 1928. – gadā, kad  ābeļu ziedēšanas laikā meistars atkal ieradās Rēzeknē, viņš drīkstējis doties V. Purvītim līdzi studijās. Šo epizodi M. Ķemers apraksta sīki: "Pats gan negleznoju, bet turēju saules, lietus sargu un māksliniekam piederošās krāsas, notīrīju paleti, nesu tam soliņu un sargu. [..] Atmiņā man viena tāda lietaina, piemirkusi diena. Lietus līņāja, bet krāsas tik brīnišķīgas un tīras. Gleznoja profesors kādu studiju. Es turēju virs galvas lietussargu. Vēja nebija. Krāsas spiedu un pindzeli tīrīju, jo profesors nerunādams ierāva ar gleznošanu. Netraucēju. [..]

Rēzeknē sākusies draudzība ar Vilhelmu Purvīti raisīja abpusēju uzticēšanos, taču mācītāja darbs pēc LELB Virsvaldes norīkojuma vairāk līdzinājās dienestam armijā un neļāva nodoties akadēmiskām mākslas studijām. Taču ik brīvā brīdī M. Ķemers gleznoja gan pilsētu, gan lauku ainavas. Pēc savu darbu parādīšanas māksliniekiem Valdim Kalnrozem un Eduardam Jurķelim M. Ķemers saņēma atzinīgu vērtējumu un rosinājumu mācīties Mākslas akadēmijā. Situāciju atviegloja prāvesta Kārļa Irbes 1938. gadā izteiktais piedāvājums kļūt par viņa adjunktu Rīgā Sv. Trīsvienības baznīcā Sarkandaugavā. Atlika tikai noskaidrot, ko par šādu ieceri domāja desmit gadu nesatiktais profesors, pie kura uz Baldoni, kur Vilhelms Purvītis ar ģimeni vadīja vasaras, M. Ķemers bija gatavs steigties bez vilcināšanās.

Savās atmiņās M. Ķemers raksta: "Satiku vasarnīcā ar kundzi pie kafijas galda. Tagad griezos tieši ar savu lūgumu, jautājumu par iestāšanos akadēmijā. "Nekavējoši, cik vien ātri!" izsaucās rektors, jo laika vairs maz. Kad uzzināja, ka man 36 gadi, viņš sacīja: "Cik labi, pats pēdējais gads, vecākus akadēmijā nepieņemam." Aplūkojis eļļas krāsām gleznotās Latgales ainavu skices un pasteļus ar Jelgavas pilsētas skatiem, V. Purvītis sacījis, ka tik sagatavots kandidāts esot droši uzņemams, tādēļ lai aiznesot savas skices uz akadēmiju un nododot tās profesoram Jānim Kugam. Tā paša 1938. gada rudenī M. Ķemers ar 823. numuru tika imatrikulēts Mākslas akadēmijā kā brīvklausītājs, jo bez iepriekšējas mākslas izglītības tikai šādā statusā bija iespējams tikt uzņemtam akadēmijā. Pēc nedaudz vairāk kā viena gada, kad bija apgūti nepieciešamie papildu mācību priekšmeti un nokārtoti eksāmeni, M. Ķemeru pielaida studēt V. Purvīša Dabasskatu meistardarbnīcā.